Vardarbības kvantitāte televīzijā

Dž. Gerbnera „Ļaunās pasaules sindroms”
Mūsdienās katrs cilvēks zina, kas ir televīzija. Mēs un mūsu bērni jau no pašas bērnības pavada daudz laika skatoties TV. Televīzija ir daļa no mūsu dzīves, tāpēc mēs nedomājam par to, ka tā izmaina mūsu skatu uz dzīvi. Tagad par to runā daudzi autori, kuri pēta televīzijas vardarbību, bet viņi visi ir iedvesmojusies no komunikāciju profesora, Annenbergas kominkācijas skolas Filadelfijā goda dekāna Džordža Gerbnera, kas bija pirmais, kurš definēja jēdzienu “Ļaunās pasaules sindroms”. Savu darbu viņš sāk ar frāzi „Televīzijas globālās mārketinga stratēģijas rada postošu un atsvešinošu skatu uz pasauli”, no kuras jau no sākuma ir saprotams par ko būs darbs
Agrāk katrs bērns mācījās un izzināja pasauli no saviem vecākiem, skolotājiem, kaimiņiem – no apkārtējiem cilvēkiem. Bet kas notiek tagad? Bērns izzina pasauli no televīzijas, kuras galvenais mērķis ir pārdot. Ir neiespējami objektīvi novērtēt milzīgo efektu, ar kādu tas ietekmē bērna domāšanu un uzvedību augšanas procesā.
Vairākums cilvēku uzskata, ka televīzija ir tikai programmas un filmas, kuras tiek rādītās. Bet televīzija ir kas lielāks un varenāks par to; televīzija ir kā mitoloģija – organiski vienota, katru dienu atkārtojot vienu un to pašu, kas gala rezultātā noved pie tā, ka tēmas, kas tiek translētas cauri visai televīzijas programmai un ziņu raidījumiem kultivē jaunu realitātes koncepciju.
Televīzijā sastāv no dažādām sfērām, kuras posta realitātes konceptu. Viena no tām ir vardarbība. Daudzos gadījumos televīzijā tiek raidītā arī, tā saucamā, laimīgā vardarbība. Piedāvātie lozungi: tas ir ātrs, tas ir jautrs, tas ir foršs, tas ir efektīvs, tas mazina sāpes, vienmēr tiek papildināti ar laimīgām beigām, tāpēc lai auditorija būtu labā un uzņēmīgā noskaņojumā, kad tiek raidīta nākamā reklāma.
…