veselības un terapeitiskā animācija „sapņu krāsu virpulī griežoties”
Mērķis – izveidot pēc iespējas lielāku mērķgrupu dažādām interesēm un vajadzībām atbilstošu, uz mandalām bāzētu, izglītojošu resursu tīklu, kur caur mandalu krāsošanas nodarbībām iepazītu tuvāk bērnu, pusaudžu, jauniešu iekšējo pasauli, kas palīdzētu sociālajam pedagogam rast kontaktu ar noteiktu jauniešu vai bērnu grupu ar kuriem ir problemātiski kontaktēties.
Mērķgrupa – Sākot no sākumskolas vecuma bērniem līdz neierobežotam vecumam. Vecuma kategorija no 5 gadiem līdz neierobežotam vecumam.
Animatora uzdevums – Animatoram ir ierosmes devēja un vadītāja loma.
Anotācija:
1. Bērni, jaunieši un pieaugušie darbojoties ar rokām, kas līdzās atpūtai un relaksācijai attīsta arī smadzeņu darbību. Ikviens paveiktais darbs ar savu roku palīdzību sekmēs bērna pozitīvas pašapziņas veidošanos, kas sekmēs viņa lielāku interesi par doto nodarbi;
2. Bērns iepazīs mandalu krāsošanas mākslu un austrumu kultūras tradīcijas;
3. Šī metode palīdz sociālajam pedagogam strādāt ar grūti savaldāmiem bērniem, lai viņi mācās pacietību, rūpīgumu un precizitāti, kas nomierina un liek pievērsties, kaut kam vienam.
TEORĒTISKĀ DAĻA
1.MANDALAS
` Sanskritā mandala nozīmē „aplis” un „centrs”. Tradicionāli tās apzīmējums ir aplis- kosmosa bezgalīgs simbols- un kvadrāts- zemes jeb cilvēka radītās pasaules simbols.
Saskaņā ar vienu no senākajiem tekstiem Iezim šis simbolisms atbilst jan- vīrišķajai sākotnei, iniciatīvai, debesu principam- un iņ- sievišķajai sākotnei, jūtīgumam, zemes principam.
Tibetā mandala ir ļoti attīstīta gan kā mākslas forma, gan kā meditācijas rituāls. Centrs, kur ietverts Dievišķais, atrodas kvadrātā- iekšējās esības citadelē, ko ieskauj viena vai vairākas aploces, no kurām katra simbolizē dažādus cilvēka apziņas līmeņus, kā arī enerģiju, kas apvieno un dziedina.
Galvenā īpašība, kas nosaka mūsu apziņu, ir kontrasts. Divi galvenie elementi; iņ un jan atrodas patstāvīgā kontrastā, tikai abi kopā tie eksistē un tikai kopā pārtop vienotā formā, kuru apzīmē ar apli, kas abus ieskauj. Mēs dzīvojam veselā okeānā dažādu pretstatu: dzīvība un nāve, vīrietis un sieviete, spēks un vājums, cildenais un zemiskais, laime un nelaime, melns un balts. Ne tikai mūsu apziņa, bet arī mūsu valoda un mūsu sociālās struktūras balstās uz šiem pretstatiem, kas pastāv no laika gala. To kopīgais pamats ir centrālais punkts, tāpēc viss, ko jūs uzzināt no pieredzes, ir tikai nemitīga sacensība, cīņa un karš. Par cilvēku kuram nav pamata centrā, var teikt: ja viņam nav bijis ienaidniek ir jārada.
Centrs ir šifrs, kas ļauj saprast mandalas valodu, jo tieši mandala spēj salauzt cilvēka iekšējās verdzības un viņa konflikta pamatus, sniedzot izpratni par pretstatu harmonizēšanu.
Tos, kuri mandalu lieto, tā ved uz savas iekšējās enerģijas avota atklāšanu un izmantošanu. Mandalas princips ir ietverts nevis ārējā formā, kas ir specifiska katrai situācijai bet gan centrā, avotā, no kura plūst formu veidojošā enerģija.
Kosmiskās pārmaiņas- saulgrieži, aptumsumi, Zemes ass, Mēness, zvaigžņu un planētu stāvokļa maiņa ietekmē organismu. Senajās sabiedrībās, lai šīs pārmaiņas ņemtu vērā un apzinātos cilvēka aktivitāti savienotu ar dabas likumiem, bieži izmantoja rituālu. Ir daudz rituālo formu, kurās speciāli izmanto mandalas uzskatāmību vai struktūru; ir mandalas, kas paredzētas meditācijai, dziedināšanai, dzimumbrieduma iniciācijai, dzimšanai un nāvei, kas sargā no ļaunuma un slimībām, dāvā miera sajūtu, domātas lūgšanai un rakstura mainīšanai.
Mūsdienu cilvēks ir atrauts no avota, no centra, tāpēc tagad uzdevums ir izmantot mandalas rituālu, lai meklētu un atrastu šo centru, kas viņam ļaus apvienoties ar kosmiskajiem spēkiem un to pirmavotu. Galvenie principi, uz kuriem Tibetā balstās ar mandalas izmantošanu saistītais rituāls, ir šādi:
