Zagtu mākslas priekšmetu atgūšana saskaņā ar starptautisko likumdošanu

Parasti starptautiskajos līgumos, nacionālajā likumdošanā un zinātniskajās doktrīnās termins „kultūras vērtība” atbilst arī terminiem „kultūras mantojums” un „kultūras īpašums”.
Termins „kultūras mantojums”, kas figurē atsevišķos UNESCO dokumentos atbilst terminam „kultūras vērtība”. Tāpat kā kultūras vērtība, tas attiecās gan uz kustamiem, gan nekustamiem objektiem. Turklāt, kultūras vērtība un kultūras mantojums var būt arī nemateriāla rakstura, piemēram, folklora.
Terminam „kultūras vērtība” ir plašs skaidrojums, jo katrā starptautiskā konvencijā (kas var tikt radīta vienam noteiktam mērķim) šis termins tiek piemērots atbilstoši konvencijas mērķim.
Pirmo reizi termins „kultūras vērtība” tika noformulēts 1954.gada Hāgas konvencijā par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā. Pateicoties šai konvencijai šis termins tika ieviests starptautiskajā terminoloģijā.1

Šajā konvencijā termins “kultūras vērtības”, neraugoties uz to izcelsmi vai piederību, ietver:
a. kustamu vai nekustamu īpašumu, kam ir svarīga visu tautu kultūras mantojuma nozīme, piemēram, ar reliģiju saistītus vai nesaistītus arhitektūras, mākslas vai vēstures pieminekļus, arheoloģiskos izrakumus, ēku ansambļus ar vēsturisku vai māksliniecisku vērtību; mākslas darbus, manuskriptus, grāmatas un citus priekšmetus ar māksliniecisku, vēsturisku vai arheoloģisku vērtību; kā arī zinātniskas kolekcijas un svarīgas grāmatu vai arhīvu kolekcijas, vai augstākminēto vērtību reprodukciju kolekcijas.…