Zelta standarta vēsture un nosacījumi
Pat mūsdienā daudzi ekonomikas vēsturnieki strīdas par to, kad tieši „īstais” zelta standarts sākas. Daži zinātnieki uzskata, ka zelta standarts ņem savu sākumu kopš Izaka Ņūtona monētu kvalitātes noteikšanu 1717.gadā, kur viņš iekļāva zelta un sudraba proporciju, kas noteica attiecību starp zelta monētām un sudraba peniju, kas bija standarts likumīgs norēķināšanas līdzeklis karalienes Annas laikā. Tomēr parasti tiek uzskatīts, kā pilnam zelta standartam ir vajadzīgs vienveidīgs likumīgs maksājuma līdzeklis, kurš ir segts ar zeltu, un tāpēc, ka Lielbritānija tajā laikā šīs noteikums nebija izpildīts, tiek uzskatīts, ka Lielbritānijā tajā laikā nebija zelta standarta.
Zelta standarta, kas bija laikmetā starp 1870.g. un 1914.g., pamatā bija idejas par starptautisko makroekonomisko politiku, kas ļoti atšķiras no tām, kuras sastāda pamatu starptautiskiem valūtas pasākumiem divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Tomēr šis periods attaisno uzmanību tāpēc, ka sekojošie mēģinājumi reformēt starptautisko valūtas sistēmu uz nemainīgas valūtas maiņas likmes pamata var tikt uzskatīti par mēģinājumiem balstīties uz zelta standarta stiprajām pusēm un izvairīties no tā trūkumiem.
Galvenā zelta standarta īpašība teorijā balstās uz īdēju, ko izteica Deivids Hjums (David Hume), ka inflāciju izsauc naudas daudzuma palielināšana un naudas pirktspējas nenoteiktība nākotnē samazinās uzņēmējdarbības uzticību valsts un tām seko tirdzniecības un kapitāla investīciju samazināšana. Galvenā zelta standarta tēze ir: novēršot nenoteiktību, svārstības starp dažādam valūtām un iespējamos ierobežojumus nākotnē darījumu partneri iegūs labumus no ekonomijas, palielinot tirgus par viņa paša precēm, tā kredīta uzticamību, un tirgiem no kuriem tā patērētāji var pirkt preces. Bieži teorija par galvenajiem sasniedzamiem labumiem tiek uzskatīti labumi, kurus iegūst no monetāras un fiskālas disciplīnas ieviešanas valstī.…
