„Latvijā nav normatīvo aktu, kas paredz zīmogu obligātumu vai to lietošanas aizliegumu fiziskām un juridiskām personām. Nav reglamentēta zīmogu bez valsts ģerboņa attēla izgatavošanas, glabāšanas lietošanas kārtība. Tāpēc jautājumu par zīmogu nepieciešamību, brīvi izvēloties zīmoga formu, izmērus un simboliku, organizācija var izlemt, kā uzskata par vajadzīgu [6, 70]. Taču, nosakot zīmogā ietveramo informāciju, jāņem vērā, kā šis zīmogs tiks lietots – no zīmogā atveidotā izriet tā lietošana un iedalījums”[6, 73].
Nosacījumi par zīmogiem, to lietošanu var būt ietverti organizācijas statūtos.” [6, 70]
Latvijā ir tendence pārvērtēt zīmogu nozīmīgumu un pieprasīt ar zīmogu apliecinātus dokumentus arī tad, kad, saskaņā ar likumdošanu, tas nemaz nav obligāti noteikts.
MK noteikumos Nr. 154, 4. nodaļas 20. punktā ir teikts: „tiesību aktos paredzētajos gadījumos organizācijas dokumentā, lai tam būtu juridisks spēks, papildus šo noteikumu 18. un 19. punktā minētajiem rekvizītiem jābūt arī zīmoga nospiedumam.” Taču atrast konkrētus „tiesību aktos paredzēts gadījumus” ir ļoti grūti.
Šajos noteikumos teikts, ka ar zīmogu obligāti ir jābūt apliecinātiem vienīgi dokumentu atvasinājumiem – zīmoga nospiedumam jābūt noraksta vai kopijas pareizības apliecinājuma uzrakstā un izraksta pareizības apliecinājuma uzrakstā. Šo dokumentu atvasinājumu apliecināšana tad arī ir vienīgais gadījums, kad zīmogs tiek obligāti pieprasīts.
Lai gan ikdienā zīmoga nospiedums bieži tiek pieprasīts grāmatvedības dokumentos (pavadzīmēs, čekos u.tml.) un likumā „Par grāmatvedību” 7. pantā teikts, ka „atsevišķiem dokumentu veidiem var būt obligāti arī citi papildu rekvizīti (dokumenta numurs, zīmogs u. c.)”, normatīvajos aktos, piemēram, par preču pavadzīmēm nav prasības pēc obligāta zīmoga nospieduma.…
