Secinājumi
1. Autora izvirzītā hipotēze – ja bērns dzīvo bērnu namā, tad viņš neiegūst ģimenes vērtības – apstiprinājās. Audžuģimenes sniedz bērnam ģimenisku vidi, pieredzi un pārējo, savukārt Institucionālā aprūpē bērnam nav iespējams iemācīties dzīvei nepieciešamās iemaņas un prasmes.
2. Institucionālā aprūpe bērnam nevar aizvietot ģimeni. Bērnam ir svarīgas ģimeniskās vērtības un iemaņas, kuras var iegūt tikai dzīvojot ģimenē.
3. Bērna personības izveides laikā ļoti svarīga loma ir ģimenei, tāpēc katra sabiedrības locekļa, ģimenes, pašvaldības, Valsts un sabiedrības kopumā uzdevums būtu darīt visu iespējamo, lai bērniem, īpaši zīdaiņiem, nebūtu jāaug institūcijās.
4. Audžuģimene bērnam dod tikai mājas un palīdz viņam ikdienas gaitās, faktiski par bērnu atbild bāriņtiesa. Bāriņtiesa pilnvaro audžuģimeni uzturēt un rūpēties par bērnu.
5. Svarīgi ir rīkot audžuģimeņu tikšanās pasākumus, lai vairotu sabiedrības interesi. Audžuģimeņu pasākumi tiek raidīti televīzijā un rīkoti pasākumi, kad tiek raidīti radio, piemēram, labdarības maratons ‘’Dod Pieci’’.
6. Svarīgi ir veidot audžuģimeņu pasākumus, lai saliedētu audžuģimenes savā starpā. Tas veicina audžuģimeņu draudzību, komunicēšanu, dalīšanos pieredzē savā starpā.
7. Šobrīd Latvijā tiek plānots samazināt bērnu namu skaitu, taču palielināt audžuģimeņu skaitu. Audžuģimeņu darbība tiek popularizēta ar mediju palīdzību, kā arī tika palielinātas sociālās garantijas un audžuvecākiem par audžuģimeņu darbu tiek krāta pensija.
8. Institucionāla aprūpe neizzudīs pavisam. Latvijā ir bērni, kuriem ir nepieciešama specializēta palīdzība, ko nevar nodrošināt ģimene, piemēram, bērni invalīdi.
9. Sabiedrība ar katru gadu arvien vairāk interesējas par audžuģimeņu darbu un funkcijām, kā arī iegūst audžuģimeņu skaits. Par to liecina dažādas statistikas, kas tiek pozitīvi vērtēts mūsdienās. Ir svarīgi palīdzēt ikvienam bērnam, kurš ir atstāts bez vecāku aprūpes.
…
