Sabiedrības attīstības, it īpaši ekonomiskās un tehnoloģiskās, tempi 20.gadsimtā ir daudzkārt palielinājušies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadsimtiem. Cilvēku skaits uz Zemes pieaudzis no 1 miljarda 1900.gadā līdz 6 miljardiem 2000.gadā. Tai pat laikā cilvēku darbības rezultātā ievērojami samazinājies izmantojamo dabas resursu daudzums – lauksaimniecības zemes platības, derīgie izrakteņi (nafta, akmeņogles, dabas gāze, kūdra u.c.) un mežu platības, un palielinājies piesārņojums. Arvien biežāk tiek runāts par sabiedrības izdzīvošanas iespējām, ja saglabāsies līdzšinējie ekonomiskās un tehnoloģiskās attīstības tempi, kas nereti rada dabas vides degradāciju un izsīkumu, vides (gaisa, ūdens, augsnes) piesārņojumu, atmosfēras sasilšanu, klimata izmaiņas un izraisa vides veselības problēmas. Viens no 21.gadsimta vislielākajiem valstu konflikta cēloņiem ir konflikts starp valstu ekonomiskajām un ekoloģiskajām interesēm. Totāla sadursme starp ekonomiku un ekoloģiju var kļūt liktenīga cilvēces ilgstošai pastāvēšanai. [67]
Tomēr mūsdienu galvenā problēma ir nevis straujā ekonomiskā attīstība un bagātību uzkrāšana, neņemot vērā videi nodarīto kaitējumu, bet gan savlaicīga un masveida draudošo vides degradācijas briesmu neapzināšana un valstisku pasākumu neveikšana, lai saglabātu vides kvalitāti, attīstoties ekonomikai. Ir nepieciešams panākt, lai ikviens saprastu, ka no vides kvalitātes ir tieši atkarīga viņa veselība un dzīvība, bet jo īpaši tas attiecināms uz nākamajām paaudzēm. Lai cilvēce varētu pastāvēt un izdzīvot arī nākotnē, nepieciešams mainīt domāšanas un uzvedības modeli - no patērētāja uz ekoloģiski orientētu sabiedrību.
Nacionālās stratēģijas ietvaros definēti četri ilgtermiņa vides aizsardzības politikas mērķi, tai skaitā, dabas resursu ilgtspējīga izmantošana un vides aizsardzības politikas integrācija visās nozarēs un dzīves sfērās, tādejādi radot pamatu sabiedrības un valsts ilgtspējīgai attīstībai.
Valsts noteikto politiku realizē vietējās pašvaldības. To nosaka arī Dienaskārtība 21.gadsimtam (Agenda 21), ka „pašvaldības veido, ekspluatē un uztur ekonomisko, sociālo un vides struktūru, pārrauga plānošanas procesus, izstrādā vietējās vides politikas un noteikumus, palīdz nacionālo vides politiku ieviešanā. Tā kā šis pārvaldes līmenis ir vistuvāk cilvēkiem, tas spēlē svarīgu lomu izglītošanas mobilizēšanā un reaģēšanā uz sabiedrības viedokli, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību.”
Tai pat laikā nevar nepieminēt vides aizsardzības politiku veidojošos principus – individuālo atbildību un piesārņojuma novēršanu jau tā rašanās avotā, kas nosaka, ka ikviens sabiedrības loceklis ir atbildīgs par vides aizsardzību un tās saglabāšanu nākamajām paaudzēm labā un pienācīgā kvalitātē. Nepieciešams atzīmēt, ka daudzos literatūras avotos iedzīvotāju zemā informētība un līdzdalība tiek pieskaitīta pie nozīmīgākajām vides problēmām.
Ilgtspējīgai attīstībai ir integratīvs raksturs – tai jābalstās uz sadarbību. Tikai kopīgiem spēkiem, sadarbojoties visām mērķgrupām, ir iespējams sasniegt konkrētus rezultātus – samazināt resursu (ūdens, elektroenerģijas, siltumenerģijas) patēriņu un mazināt iedzīvotāju radītās sadzīves vides ietekmi – piesārņojumu - uz vidi, un attīstīties ilgtspējīgi. Šajā procesā viens no svarīgākajiem aspektiem ir vides komunikācija.
PĒTĪJUMA PROBĒMNOSTĀDNE
Sadzīves vides pārvaldību, to izprotot atbilstoši ilgtspējīgas attīstības pamatprincipiem, ietekmē vairāki faktori – sabiedrības (tai skaitā pašvaldības darbinieku) vides apziņas līmenis pilsētas attīstības jautājumu lemšanā, videi draudzīga rīcība, pašvaldības vadības atbildība tās iedzīvotāju priekšā un sadzīves vides infrastruktūra1. …
