Globalizācijas process pagātnes, tagadnes un nākotnes aspektā

Vientulība pastāvēja jebkurā civilizācijas gadsimtā, bet 21.gadsimtā šai problēmai pievērsa lielāku uzmanību, tā tika spilgtāk akcentēta pasaulē. Nedrīkst zaudēt sabiedrības lokalitāti, tā nodrošina cilvēku savstarpējo draudzību un mijiedarbību starp indivīdiem. Globalizācijas procesā vajag ietvert lokālas grupas, kas apvienojoties savā starpā, spētu sekmīgā darbībā nodrošināt globālās telpas struktūras vienlīdzību.
Katram cilvēkam, katram dzīvniekam, katrai lietai ir savas pozitīvas un negatīvas iezīmes un īpašības. Nepieciešams, lai pastāvētu optimistisks skatījums uz šīs pasaules dzīvību. Nekad nevajag piekrist teicienam, ka: „Agrāk bija daudz reiz labāk nekā tagad.” Tas ir aplams uzskats, ka pasargāt sevi no darba un optimisma, priekš kam darboties, ja zini, ka tik un tā nekas neizdosies, jo apkārt mājo tikai ļaunais. Tas ir labs veids, ka visas savas neveiksmes uzgrūst laikam, nevis sev. Cilvēks nesaprot, ka laikam ir vienalga ko tam uzgrūt un ko tām saka, tas iet uz priekšu pa savu nemainīgo trajektoriju. Laiks mums sniedz dzīvi, kuru var nodzīvot ar smiekliem un draudzību. Diena var pārtapt par rītu, bet nakts par dienu.
Labāk būt nelaimīgam optimistam nekā laimīgam pesimistam. Optimists var uzsmaidīt rīta saulei, bet pesimists var tikai pasmaidīt par rīta sauli. Šīs divas atziņas ir īsas, bet man liekas ļoti patiesas, tāpēc mazāk žēloties un vairāk darboties.
Bet paies ilgs laiks, kamēr globalizācija varēs apvienot ziemeļus ar dienvidiem, un rietumus ar austrumiem!
…