Pārdomas par E.Eriksona darbu "Identitāte: jaunība un krīze"

Jautājums par identitāti ir bijis un ir svarīgs un interesants lielākajai daļai cilvēku. Tas ir nodarbinājis daudzu cilvēku prātus. Šinī grāmatā autors ir centies sniegt ieskatu par šo tēmu. Tiek dots plašāks ieskats par jēdzienu identitāte, jo ikdienā ar šo vārdu vairums cilvēku iedomājas daudz šaurāku tā aspektu, neiedziļinoties vārda patiesajā jēgā un saturā.
Šinī darbā E. Eriksons runā par personības attīstību un nozīmīgākajiem faktoriem šajā procesā. Viņš sniedz skaidrojumu, kas ir identitāte, kādi ir tās veidi, izpausmes noteiktos posmos.
Šis darbs ir diezgan interesants, bet tajā pašā laikā nevarētu teikt, ka tas ir viegli lasāms. Tas ir rakstīts pirms diezgan daudziem gadiem un, manuprāt, tas ietekmē to, cik viegli šī grāmata ir lasāma, jo runas veids šo gadu laikā ir mainījies, tāpat arī uztvere par daudzām lietām ir mainījusies. Grāmatā ir ļoti daudz terminu, svešvārdu un tādēļ ir jāsasprindzinās un ļoti jākoncentrē uzmanība, lai varētu izsekot tekstam un, ja ir nesaprotami termini, ir jāmeklē, kur autors jau minējis, skaidrojis šo terminu vai arī pašam jācenšas izprast tā jēgu.
Kopumā grāmatā ir daudz noderīgas un labas informācijas, bet jāprot to uztvert, saprast. Man liekas, ka vismaz nedaudz to var izdarīt tie cilvēki, kas jau kaut ko zin par psiholoģiju kā tādu, piemēram, par Freidu, kā arī dažu citu autoru paustās domas, lai varētu iedziļināties un uztvert autora domas. Tai pat laikā, pat kaut ko zinot, ir maksimāli jākoncentrē uzmanība, lai nepalaistu kaut ko garām un tā rezultātā nesaprastu autora teikto savādāk, kā to ir domājis pats autors un pareizi uztvertu domu kopumā.
…