Klasiskā menedžmea teoriju pārstāvji, būdami inženieri praktiķi, nepētīja cilvēku izturēšanos organizācijās. Klasiskajā menedžmeta teorijā ir 2 virzieni:
Zinātniskais menedžmets koncentrējas uz attiecībām starp darbiniekiem organizācijas ietvaros un viņu darbības efektivitātes paaugstināšanas metodēm.
Klasiskā organizāciju teorija koncentrējas uz organizāciju attīstību kopumā un uz tās darbības efektivitātes paaugtināšanas metodēm.
Teorijas popularitātes laiks – 1895-1930. Vēlāk interese atjaunojusies sakarā ar izmaksu samazināšanās un darbības efektivitātes paaugstināšanas nepieciešamību. Lika pamatus menedžmeta teorijas attīstībai nākotnē. Noteica menedžmenta galvenos principus, funkcijas prasmes, kuras var izmantot arī mūsdienās. Menedžments – kā svarīga zinātne. Negatīvais ir tas, ka šī teorija vairāk izpētīja mazas un stabilas organizācijas, bet mūsdienās funkcionē daudz lielu un stabilu organizāciju.
Klasiskā organizāciju teorija.
Henrijs Faijols. – viņa pētījumi par vispārējiem menedžmenta principiem darbā ‘General and industrial Management’. Apskata uzņēmumu menedžmenta elementus un principus. Pie viņa griežas pēc sīkākiem paskaidrojumiem un padomiem organizācijas jautājmos. Faijola vadība nodibina speciālu ‘administratīvo pētījumu centru’. Faijols atklāja, ka industriāla darbība jāsadala 6 darbibas grupās, bet uzmanību viņš veltīja tikai vienai – menedžmentam (plānošana, organizēšana, vadīšana, kontrolēšana un kontrole). Viņš uzskatīja, ka administrēšanas principi un likumi visās organizācijās ir vieni un tie paši, neatkarīgi no organizācijas veida, lieluma, rakstura. …
