2. Personālvadības modeļi. Pasaulē ir identificēts pat četru modeļu iedalījums skaidrojumam, kas ir personāla vadība. 1. Normatīvā modeļa (normative model) pārstāvji skaidro personāla vadību kā „cenšanos”, ko ideālā gadījumā dara personāla vadība. Kopsummā normatīvā modeļa definīcija ir „optimāla cilvēkresursu izmantošana, lai sasniegtu organizācijas mērķus”.
2. funkcionālais (functional), atpazīst personāla vadību tikai un vienīgi pēc funkcijām, ko tā sniedz kā pakalpojumu un skaidri pasaka, kādai tai nevis vajadzētu būt, bet gan ir – ka personāla vadība regulē darba attiecības un viss.
3. kritiski – vērtējošais (critical-evaluative) definē personāla vadību ar aprakstošu apgalvojumu, bet ar skaidriem kritiskiem mājieniem. Par šī modeļa spilgtāko pārstāvi tiek uzskatīts T. J. Vatsons (T.J. Watson) ar savu definīciju, ka personāla vadība asistē tiem, kas virza darbu organizācijās, un lai sasniegtu viņu mērķus tie iegūst cilvēku pūles, izmanto šīs pūles un atbrīvojas no tām, tiklīdz tās vairāk nav vajadzīgas.
4. aprakstošais – uzvedības modelis (descriptive - behavioral), kas tiek identificēts tieši ar uzvedību un visiem tiem, kas uzskata ka izpilda personāla speciālista lomu. Šis modelis definē personāla vadību kā personāla administrēšanu, kas lielākoties ir identisku tehniku kolekcija bez lielas iekšējas saliedētības. Tomēr vienojošais moments ir šī vide – uzņēmējdarbības vide, konkrētais uzņēmums, organizācija, sabiedrība - kur personāla vadība notiek.…
