Preču un pakalpojumu, informācijas un tehnoloģiju starptautisko apmaiņu realizē nauda. Iekšzemes tirgus cenas parasti ir izteiktas nacionālās naudas vienībās. Ja kāda valsts naudas vienību izmanto starptautiskajos norēķinos, tad to sauc par valūtu. Importētāji maina nacionālo valūtu pret tās valsts valūtu, no kuras ražotājiem kaut ko pērk. Savukārt, eksportētāji ieņēmumus ārvalstu valūtā maina pret nacionālo valūtu. Arī investoriem, kas iegulda savu kapitālu ārvalsts ekonomikā, ir vajadzīga šīs valsts valūta. Tā kā starptautiskās tirdzniecības darījums atšķiras no pirkšanas un pārdošanas procedūras iekšzemes tirgū ar to, ka tiek iesaistītas vismaz divas valūtas, starptautiskajos darījumos ir jāparedz, ka: nepieciešams salīdzināt nacionālo valūtu pirktspēju; nepieciešams noteikt valūtas maiņu. Valūta kursu kā divu valūtu attiecību var noteikt valsts institūcijas ar likumu palīdzību, taču tas var tikt izdarīts arī valūtas savstarpējās kotēšanas procesā. Pastāv šādas kotēšanas metodes: tiešā kotēšana-nacionālās valūtas vienības maiņas kursa izteiksme ārvalstu vienībās. Netiešā kotēšana- ārvalstu valūtas vienības maiņas kursa izteiksme noteikta nacionālās valūtas vienībās. Kroskotēšana- divu valūtu kursu attiecības izteiksme pret trešo valūtu, parasti ASV dolāru.1
Valūtas tirgus. Būtībā valūtas maiņas kurss ir pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbības rezultāts starptautiskās valūtas tirgū. Valūtas tirgus dalībnieki ir: valsts centrālā banka; komercbankas; valūtas biržas; brokeru aģentūras; starptautiskās korporācijas. Valūtas tirgus galvenās funkcijas ir: eksporta un importa darījumu norēķinu pakalpojumi; valūtas un kredīta apkalpošana , to starpā arī operāciju veikšana, kas saistītas ar kapitāla investēšanu ārpus valsts robežām.
…
