1. Zelta standarts.
Jau no laika gala ekonomiskajās attiecībās starp valstīm tiek ņemta vērā brīvi konvertējama valūta, lai varētu norēķināties arī citās zemēs. Ne visu valstu Centrālās banku emitētās naudas zīmes partneris ņem pretī, taču šī brīvi konvertējāmā valūta nevar būt neierobežotā daudzumā. No 19. gs. otrās puses līdz 1. Pasaules karam starptautiskie norēķini balstījās uz zelta standartu. Izmantoja zelta monētas un banknotes, ko brīvi varēja apmainīt pret zeltu. Šo sistēmu sauca par zelta monētu standartu. Taču pēc 1. pasaules kara centrālās bankas vairs nemainīja banknotes pret zeltu un to, kā stratēģisku cēlmetālu bija aizliegts izvest no valsts. Tikai ASV palika uzticīga zelta monētām. 1924. – 1928. gadā ieviesa zelta stieņu standartu, kas pastāvēja Francijā un Lielbritānijā. Šis standarts nozīmēja, ka banknotes varēja mainīt tikai pret zelta stieņiem. Lielbritānijā varēja iemainīt stieni 12,4kg pret 1700 angļu mārciņām. Ekonomiski vājākās valstis, kā Dānija, Vācija, u.c., varēja apmainīt savu nacionālo valūtu tikai netiešā veidā. 1933. gadā pēc “lielās depresijas” atteicās arī no šā standarta un notika papīra naudas emisija. Arī ASV šajā laikā minimalizēja dolāru apmaiņu pret zeltu, nosakot fiksētu cenu un aizliedzot glaāt īpašumā monetāro zeltu. Taču 2. pasaules karš sajauca arī tā laika norēķinu standartu.
2. Brentonvudas valūtas sistēma.
1944. gadā ASV Brentonvudsā notika starptautiska konference par pēckara valūtas ieviešanu. Šajā konferencē piedalījās 44 valstis. Šajā konferencē :
• 1. reizi izveidoja starpvalstu regulējamu pasaules valūtas sistēmu;
• nodibināja Starptautisko valūtas fondu (SVF), kas gādāja par valūtas stabilitāti, kārtību starptautiskajos norēķinos, piešķīra kredītus, nodarbojās ar nacionāās valūtas glābšanas operācijām;
• nodibināja Starptautisko Rekonstrukcijas un attīstības banku jeb Pasaules banku (PB), kuras uzdevums bija analizēt ekonomiskās attīstības tendences, piešķirt mērķa kresdītus, sniegt konsultatīvu palīdzību.
…
