Alus ir viens no vecākajiem pasaules dzērieniem. Zinātnieki uzskata, ka alus ir radies nejauši. Kā zināms alus ir labības produkts. Pateicoties maizes pagatavošanai, iespējams, ir cēlies arī alus. Viena no versijām vēsta, ka maizīte traukā atstāta zem klajas debess un uzlīstot lietum tā izmirkusi. Pēc kāda laika cilvēciņš remdējis slāpes no trauka un patīkami apreibis.
Ir vēsturiski pierādīts, ka jau 3000 gadus p.m.ē. Ēģiptē tika gatavots alum līdzīgs dzēriens no graudu iesala. Dažkārt reibinošo dziru piedēvēja dievam Osiriusam. Hieroglifi vēsta, ka būvējot piramīdas, strādnieki graudu maizi sajauca ar ūdeni un veidoja reibinošu dziru (suslu). Vecākā alus darītava tika atrasta Nefertiti templī (datēta 15-14 gadsimts p.m.ē.). Pirmo alus nodokli pasaulē ieviesa Ēģiptes valdniece Kleopatra.
Savukārt citā vecajā civilizācijā, starp divām upēm dzīvojošās Šumeru ciltis alu darinājuši jau 7000 gadus p.m.ē.. Kā liecina uzraksti māla plāksnītēs (datēti 3000 gadus p.m.ē.), kāds Šumeru cilts alus darītājs vārdā Lagaš divu mēnešu laikā iepircis 300 tonnas miežus. Šumeru ciltīm alus ražošana bija tik populāra, ka viņi sāka pielūgt alus dievu vārdā Ninkasi. Vācu arheologs E. Hubers atrada akmenī kaltas 15 alus receptes, kuras viņam izdevās pagatavot mūsdienās.
Agrāk alu lietoja tikai nabadzīgi cilvēki. Ir zināmi fakti, ka nabagi graudus košļāja mutē, kā rezultātā pateicoties siekalām tika sekmēta alus rūgšana. Pateicoties savvaļas bitēm ļoti strauji attīstījās alus ražošana izmantojot medu. Latvijā šādu alu sauca par „miestiņu” jeb „medalu”. Krievijā tika ražots kaut kas līdzīgs ar nosaukumu „medovuha”. Daži zinātnieki uzskata, ka pirmais alus pasaulē radās nejauši no salda medus dzēriena.
Daudzu savstarpēju karu rezultātā, alus gatavošanas tradīcijas milzīgā ātrumā izplatījās pa visu pasauli. Alus ir salīdzinoši viegli pagatavojams apreibinošs dzēriens, tāpēc sākotnēji Eiropā to lietoja tikai nabadzīgi cilvēki, tomēr drīzumā alus kļuva arī par augstākās sabiedrības iecienītu dzērienu. Alu ražoja un pārdeva gandrīz katrs zemnieks.
Agrāk alus kvalitāti pārbaudīja to izlejot uz koka taburetes, pēc tam alus darītājs ādas biksēs sēdās virsū taburetei un ja ceļoties augšā taburete pielipa pie biksēm, tad alus bija uzskatāms par labu. Luvrā tiek glabāts stabs, kurš tika atrasts vecās Babilonijas vietā. Uz staba ir uzraksts, kas vēsta par bargu sodu tam alus darītājam, kurš pagatavos nekvalitatīvu alu. Babilonijā par alus atšķaidīšanu ar ūdeni aldari mēdza nogalināt.
1865. gads nenoliedzami ir Latvijas alus darīšanas vēstures pavērsiena punkts. Pēc Bavārijas vācieša Joahima Daudera ieceres šajā gadā Rīgas pilsētas nomalē uzcēla „Waldschlößchen” jeb „Meža pils” alusdarītavu. Tieši šo notikumu uzskata par „Aldara” 140 gadu ilgās darbības sākumu.
Alus darīšana izrādījās visai ienesīga, uzņēmums sāka attīstīties un gadsimtu mijā Rīgas Būvvalde saņēma lūgumu atļaut tā paplašināšanu un modernizēšanu – alusdarītavā uzstādīja tvaika katlu, izveidoja ūdensvadu un uzcēla ēkas, kuras saglabājušās vēl šobaltdien. Jau 20. gs. sākumā „Meža pils” iemantoja Eiropā modernākās alusdarītavas slavu un bija labi pazīstama arī ārpus Latvijas. To apliecina fakts, ka 1906. gadā „Waldschlößchen” alusdarītavā uz savu kongresu pulcējās Eiropas lielāko alusdarītavu pārstāvji.…
