SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Darba rezultātā autore ir nonākusi pie šādiem secinājumiem:
1) Tiesvedībā tiek izskatītas daudz vairāk lietas par administratīvajiem aktiem, nekā par faktisko rīcību, jo administratīvais akts ir labāk pazīstams un plašāk izmantots nekā faktiskā rīcība, un līdz tiesai nonāk vairāk lietu par administratīvo aktu, nekā par faktisko rīcību.
2) Administratīvā akta un faktiskās rīcības radītās sekas ir tā pazīme, kura nošķir administratīvo aktu no faktiskās rīcības.
3) Faktiskā rīcība ir visai sarežģīta un grūti izprotama, kā arī bieži vien tā ir līdzīga vienkāršām pārvaldes darbībām, tāpēc rodas problēmas atpazīt faktisko rīcību.
4) Lai varētu atšķirt administratīvo aktu no faktiskās rīcības, ir jāsaprot un jāizprot kas ir tiesiskās sekas un kas ir faktiskās sekas. Ja būs izpratne par sekām, tad arī varēs vieglāk atšķirt administratīvo aktu no faktiskās rīcības.
5) Pastāv ļoti daudz un dažādi izņēmumi gan saistībā ar administratīvo aktu, gan faktisko rīcību, tāpēc vienmēr ir rūpīgi jāpārliecinās par to, vai ir noteikts viss pareizi, lai nepieļautu kļūdas.
Pētījuma rezultātā un balstoties uz minētajiem secinājumiem, autore izvirza šādus priekšlikumus:
1) Vajadzētu papildināt Administratīvā procesa likuma 89.pantu ar plašāku faktiskās rīcības pilnīgāku definīciju, lai būtu skaidrāk saprotams, kas ir un kas nav faktiskā rīcība. Tā kā administratīvajam aktam ir negatīvā definīcija, tad arī faktiskajai rīcībai vajadzētu tādu negatīvo definīciju. Pozitīvo definīciju varētu papildināt ar to, ka „faktiskajai rīcībai ir galējā noregulējuma raksturs.”
…