„Motivēšana ir dinamisks process, kurā izmantojot psiholoģiskās, sociālās un tiesiskās metodes un līdzekļus, sekmē indivīda un uzņēmuma mērķu sasniegšanu. Cilvēkam Paaugstinās motivācija, kad ievēro viņa individualitāti, ja ir saprotams darba process, ja darbs atbilst ne tikai viņa profesionālajai kvalifikācijai, bet arī vajadzībām, ja cilvēks saņem informāciju un viņš var piedalīties uzņēmuma pārvaldē, ja atalgojums par paveikto darbu atbilst iecerētajam” (Bokums, Forands 2000, p 28). Ir vairākas motivācijas teorijas.
Maslova „vajadzību piramīda”
Viena no motivācijas teorijām ir Abrahama Maslova motivācijas teorija, kas radīta 1954. gadā. „Maslovs uzskatīja, ka motivācija ir iekšēja nostādne, kura mudina indivīdu veikt kādu darbību; ka cilvēku vajadzības ir bezgalīgas; apmierinātas vajadzības neveicina motivāciju; neapmierinātas vajadzības mudina cilvēku rīcībai; cilvēku vajadzības pēc nozīmīguma veido hierarhiju” (Bokums, Forands 2000, p 28). No tā, ka vajadzības sakārtotas hierarhijā cēlies nosaukums Maslova piramīda. Visu vajadzību pamats ir fizioloģiskās vajadzības. Tās ir vajadzības pēc gaisa, ūdens, pārtikas, apģērba, mājokļa un seksa. Tās nodrošina cilvēka izdzīvošanu. Nākamā līmeņa vajadzības ir vajadzības pēc drošības. Tās ir vajadzības justies pasargātam no fiziskiem un morāliem draudiem, sāpēm slimībām zaudējumiem. Nākamās ir sociālās vajadzības. Vajadzības pēc draugiem, ģimenes, klubiem utt. Tām seko „EGO” vajadzības, kad cilvēks grib būt cienīts respektēts, uzklausīts un atzīts. Visbeidzot pēdējās ir pašaktualizācijas vajadzības, kad cilvēks dzīves jēgu meklē sevis īstenošanas iespējās (Kehre 2004). „Darba devēja uzdevums ir stimulēt saskarsmes (sociālās), pašaktualizācijas un drošības vajadzības, radot sakārtotu, ērtu, veselīgu un pozitīvu saskarsmi veicinošu darba vidi” (Ešenvalde b.g., p 147).
Vēl viena no literatūrā visbiežāk aplūkotajām teorijām ir Hecberga teorija. Viņš izdalīja divas vajadzību kategorijas – higiēnas faktorus un motivatorus. Motivatori ir: sasniegumi darbā; atzinība par paveikto; pats darbs kā tāds; atbildības pakāpe; izaugsmes iespējas; pašīstenošanās iespējas. Savukārt higiēnas faktori ir: politika un pārvalde; pārraudzība; attiecības ar vadītāju; darba apstākļi; alga; attiecības ar kolēģiem; personīgā dzīve; attiecības ar padotajiem; statuss; darba garantijas. Viņš uzskatīja, ka vajag apmierināt visus higiēnas faktorus, bet pietiek ar vienu motivatoru, lai cilvēks uz laiku justos apmierināts (Drafke, Kossen 1998, Bokums, Forands 2000, Kehre 2004, Ešenvalde b.g.).…