Ievads......................................................................................................................................3
1. Darba tiesību jēdziens un normu realizācijas mehānismi...................................................4
1.1. Darba tiesību jēdziens.................................................................................................... 4
1.2. Darba tiesību realizācijas mehānismi.............................................................................. 4
2.Darba tiesību vēsturiska attīstība........................................................................................ 6
3.Darba tiesību klasifikācija................................................................................................... 7
3.1.ASV darba tiesības........................................................................................................ 9
3.2.Lielbritānijas darba tiesības......................................................................................... 11
3.3. Francijas darba tiesības............................................................................................... 14
3.4.Vācijas darba tiesības.................................................................................................. 16
Secinājumi..............................................................................................................................20
Izmantotās literatūras un avotu saraksts................................................................................21
Pēc I.Kiselevska domām “darba tiesības kontinentālajā Eiropā var minēt: ģermāņu, romāņu, Skandināvijas darba tiesību veidus. Savukārt Izraēlas darba tiesības neatbilst dotajām darba tiesību iedalījumam. Tāpēc Izraēlas darba tiesības drīkst apskatīt tikai atsevišķi no citu valstu darba tiesībām.
Pie anglo-sakšu darba tiesībām var attiecināt tādu valstu darba tiesības kā ASV, Lielbritānija, Kanāda, Jaunzēlande.
Austrālijas un Japānas darba tiesības ir savdabīgas, tas nevar attiecināt nevienai saimei.”
Katras valsts darba tiesības var aplūkot atsevišķi kā patstāvīgu darba tiesību veidu.
Kiselevskis uzskata, ka Kontinentālas Eiropas darba tiesībām raksturīgas kolektīvas darba tiesības gan valsts, gan iestādes mērogā. Likumi un kolektīvie darba līgumi ir galvenie darba tiesību avoti. Kaut arī tiesu prakses loma atsevišķās valstīs ir ļoti liela, bet to neuztver kā darba tiesību avotu un tiesu lēmumiem konkrētajās lietās nav precedenta spēka. Likumdošanā tiek regulēts arodbiedrību darbs. Uzņēmumos darbojas darbinieku pārstāvji, kuru pilnvaru apjomu nosaka likumdošana. Darba līgumu būtiskas sastāvdaļas regulē likums. Ka arī likumdevējs paredz ierobežojumus darbinieka atlaišanas gadījumā.
Anglo-sakšu darba tiesībām tiek raksturota kolektīvo līgumu nozīme tieši darba līgumu būtisku sastāvdaļu noteikšana un regulēšana, darba apstākļu regulēšana, kā arī tiesu lēmumiem ir saistošs spēks. Anglo-sakšu tiesu lēmumiem ir precedentu spēks.
Likumdošanā tiek regulētas kolektīvas darba tiesiskā attiecības. Lai to īstenotu, tiek veidotas speciālas administratīvās un tiesu iestādes. Kolektīvie darba līgumi ir galvenie regulēšanas mehānismi tādos jautājumos kā darba laiks, atvaļinājumi, darba disciplīna. Bet tādās valstīs kā ASV, Kanāda dotie jautājumi pilnībā tiek regulēti darba līgumā.
Likumdošana neparedz darba kolektīvu pārstāvības veidojumus, jebkādas institucionālo darbinieku un arodbiedrību līdzdalību korporāciju vadīšanā. Šāda veida līdzdalība notiek ar arodbiedrību un kolektīvu līgumu starpniecību. Arodbiedrību darbības principi tiek noteikti kolektīvajos darba līgumos. Tas īpaši raksturīgi ASV un Kanādai, mazākā mēra Lielbritānijai, kur šos jautājumus daļēji regulē likumdošana.
“Austrālijas darba tiesības raksturīgas vienīgi Austrālijai, jo tā galvenā iezīme piespiedu arbitrāžas loma minimālo darba apstākļu noteikšanai un darba strīdu izšķiršanai, kaut arī Austrālijas darba tiesības ir ļoti tuvas anglo-sakšu darbu tiesību sistēmai.”
Kas attiecas uz Japāņu darba tiesībām, tās ir savdabīgas. Kiselevskis uzskata, ka attiecība uz darba tiesību avotiem, struktūru un normatīvo aktu saturu, darba tiesībām ir līdzība ar ASV likumdošanu. Japāņu darba tiesības nedrīkst attiecināt pie anglo-sakšu tiesību sistēmas, jo vadošo lomu spēlē likumdošana, bet kolektīvie līgumiem un vispārīgajām tiesībām ir mazāka nozīme, nekā anglo-sakšu darba tiesību veidā. Tiesu nolēmumi Japāna nav precedenti. Specifiska Japāņu darba tiesību sistēmas iezīme ir darba tiesību komisija, kas sastāv no vienlīdzīga darbinieku, uzņēmēju un valsts ierēdņu skaita, kurus ieceļ darba ministrs. Šīs komisijas rada nopietnu iedarbību uz darba tiesību normu noteikšanu un pielietošanu, ka arī darba strīdu risināšanu.
Kanādas konstitūcija nosaka jurisdikciju darba tiesību jomā ne tikai federālajā parlamentā, bet arī provincēs. Turklāt federāciju pilnvaras šajā jomā ir ierobežotas.
“Kanādā eksistē anglo-sakšu darba tiesību veids un kontinentāli eiropiskais tips, kas ir tuvu Francijas tipam. (province Kvebek).”
“Pasaules praksē ir izveidojušies divi darba tiesisko attiesību regulēšanas modeļi: anglo-sakšu un Eiropas (romāņu-ģermāņu).” Darba tiesību attiecību regulēšana balstāš uz šiem diviem vispasaules pieņemtajiem modeļiem. Valstis darba tiesību regulēšanai izmanto romāņu-ģermāņu vai anglo-sakšu modeļi, bet tādās valstīs kā Kīna, Latīņamerika izmanto abus modeļus, gan romāņu-ģermāņu gan anglo-sakšu darba tiesisko attiecību regulēšanai.
