SECINĀJUMI
1. Komunikācija ir divpusējs informācijas apmaiņas process, kura gaitā saņemtā informācija ir saprotama abiem tās dalībniekiem.(Lielā terminu vārdnīca, sk. int.) Komunikācijas procesu veido tādi elementi kā nosūtītājs, saņēmējs, ziņojums, trokšņi, atgriezeniskā saite, izvēlētais kods un kanāls.
2. Nepieciešamība pēc komunikācijas organizācijā izriet jau no pašas organizācijas būtības, tādēļ iekšējai komunikācijai piemīt milzīga nozīme uzņēmumā.
3. Informāciju organizācijā iedala formālajā un neformālajā. Formālā informācija tiek izplatīta gan rakstiskā veidā, gan mutiski no kompetentām amatpersonām. Neformālā informācija tiek saukta arī par „melu” jeb baumu informāciju, tomēr nereti vadītāji neformālās sarunās iegūst nesagrozītu informāciju par darbinieku sociālo statusu, problēmām, interesēm.
4. Organizācijā ir novērojama gan horizontāla, gan vertikāla, gan šķērsa informācijas plūsma. Horizontāla informācijas plūsma norisinās viena struktūras līmeņa ietvaros. Tā ļauj sazināties vadītājiem un pieņemt lēmumus. Savukārt, informācijas plūsma, kas norisinās starp dažādiem vadības līmeņiem, tiek saukta par vertikālo. To iedala lejupejošā informācijā, kad ziņojumi no vadītājiem nonāk pie darbiniekiem, un augšupejošā informācijā, kas darbojas kā atgriezeniskais kanāls. Augšupejošā informācija ir vienīgā iespēja vadītājiem iegūt informāciju no zemākajiem līmeņiem. Savukārt, ar lejupejošās informācijas palīdzību tiek vadīts uzņēmums, nodoti priekšnieka rīkojumi, instrukcijas.
5. Iekšējā komunikācijā tiek izmantota gan verbālā komunikācija, kas nodrošina tūlītēju atgriezenisko saiti, gan rakstveida, ar kuras palīdzību darbiniekiem tiek nosūtīti rīkojumi, instrukcijas, noteikumi, u.t.t.
6. Komunikācijai ar darbiniekiem ir centrālā nozīme izmaiņu procesā, tādēļ tā ir galvenais faktors ceļā uz panākumiem.
…
