Inflācijas jautājums mani ieinteresēja, jo tas ir aktuāli šodienas dzīvē katram cilvēkam. Pēc PSRS sabrukuma tā ir skārusi ikvienu. Agrāk, dzīvojot totalitārā režīma „siltumnīcas” apstākļos, kad ekonomikā valdīja administratīvi-komandējošais aparāts, un cenas precēm un pakalpojumiem nebija pakļautas brīvā tirgus likumiem, bet tika noteiktas no „augšas”, lielākai daļai no mums ne prātā nebija par tādu parādību.
No personīgās pieredzes. Mana radiniece (mātes māsa) visu apzinīgo mūžu padomju laikā, nostrādāja par sieviešu apģērbu piegriezēju. Tajos laikos tā bija augsti vērtējama profesija, un manai tantei, kā toreiz teica, bija „zelta rokas”. Viņa, tāpat kā liels vairums padomju pilsoņu, atlika naudu vecumdienām, t.i. ieguldīja to bankā (toreiz vienīgā parastam mirstīgajam pieejamā valsts banka – PSRS Krājkase). Uz 80-to gadu beigām viņai uzkrājumā bija pieklājīga tiem laikiem summa – 10.000 rubļu (pēc manām domām, un neviens mani nepārliecinās citādi – vismaz 10.000 dolāru ekvivalents; - kā mūsu valsts izrīkojās ar šiem cilvēkiem, veicot naudas apmaiņu – ir atsevišķs jautājums). Kopā ar tanti strādāja draudzene, kurai bija analoģiska situācija.
Uz 90-to gadu sākumu PSRS sāka attīstīties inflācijas procesi, un tika ieviests limits naudas izņemšanai no Krājkases. Prātu nomierināšanai Maskavas valdība ieviesa viltīgus trikus – tā saucamo „gorbačova” 40% piemaksu ieguldījumiem, kuru solīja izmaksāt pēc entiem gadiem atlikušajiem uz to brīdi noguldījumiem un preču čekus – atprečot kurus daudzi gaida vēl šobaltdien. Bet tantes draudzene kaut kādā veidā izņēma savu noguldījumu – izmantojot nez kādus sakarus (apejot valdības lēmumu, tā darīja daudzi izveicīgie pilsoņi, it īpaši pie varas esošie un viņu apkārtne). Par šo naudu viņa ātri iegādājās divstāvu vasarnīcu ar zemes gabalu Gaujā ezera krastā. To pašu viņa ieteica darīt tantei. Bet tā nepieklausīja. Un pēc naudas reformas Latvijā viņas noguldījums (10.000 rubļu + 40%) pārvērtās 70 latos. Draudzenes vasarnīca (tagad jau savrupmāja) ar zemes gabalu šobrīd tiek vērtēta ap 40.000$.
Cits piemērs – izdaudzinātā banka „Baltija”. Lai pievilinātu naudas ieguldītājus, tā pirmajā gadā solīja 90% (!) ienākuma! Es jau tad sapratu, ka kaut kas nav tīri. Par kādiem tādiem varoņdarbiem, banka „gulošajiem uz dīvāna” noguldītājiem maksās tādas pasakainas dividendes? Ko, banka slepeni finansē izdevušos alķīmisko procesu gaisa pārvēršanai cēlajos metālos? Lai kā es neatrunāju, bet māte, savācot visu pēdējo naudu, ielika bankā 500 latu. Un par brīnumu, pēc gada tiešām viņai uzrēķināja 90%! Un tad man pielēca – es sapratu, ka banka vienkārši pārved naudu no jauniem noguldījumiem, procentu izmaksai tiem, kuriem ir pienācis termiņš lai piesaistītu jaunus noguldītājus. Otrajā gadā tika solīts 70% ienākuma. Pat šaubīgie noticēja un kā bars aunu nesa ietaupījumus „Baltijā”. Daudzi izņēma noguldījumus citās bankās, nostādot tās uz izputēšanas sliekšņa. Nauda uz „Baltiju” plūda straumēm. Māte gribēja atstāt visu naudu (500 latu noguldījums + 450 procentos un pielikt 50 latus apaļam skaitlim) depozītā. Es viņai ieteicu noņemt visu naudu, bet viņa mani neklausīja – vienīgi izņēma procentus. Bet pēc gada banka uzrēķināja solītos 70%! …
