Latviešu senči ir agrās Baltijas tautas (proto-balti), kuras apmetās uz dzīvi Baltijas jūras krastos pirms 4000 gadiem. Kopš 13.gadsimta Rīga ir bijusi lielākais Hanzas savienības tirdzniecības centrs Livonijā, kamēr 17.gadsimtā Kurzemes hercogiste kļuva par ievērojamu jūras lielvalsti. 19.gadsimtā, esot Cariskās Krievijas impērijas sastāvā, Latvija bija rūpniecības centrs. Neatkarīga Latvijas valsts tika nodibināta 1918. gadā, un pēc Padomju okupācijas atkal atjaunota 1991.gadā.
Latvieši vairāk iekšēji var just lepnumu un piederības sajūtu savai valstij, taču tas pārsvarā netiek pausts skaļos vārdos. Arī savas valsts izcelšana latviešiem nav tik svarīga kā, piemēram, citu Eiropas valstu pārstāvjiem, kam tas pat ir goda jautājums. Latvieši šajā ziņā ir ievērojami atturīgāki, bet viņiem būtu jāņem vērā franču attieksme pret savu zemi, jo tas ir svarīgi, veidojot savstarpējas lietišķas darījumu attiecības.
Latvijā likumi pārsvarā tiek ievēroti, jo tam seko līdzi valdība, taču daudzos gadījumos tos vienkārši apiet, jo tāpat kā pārējās valstīs, kas izveidojās pēc Padomju Savienības sabrukuma, jaunās ekonomikas raksturīgas pazīmes ir valdības birokrātija, korupcija un organizētā noziedzība. Centieni ātrāk sasniegt tikpat augstu dzīves līmeni kā Rietumeiropas valstīs, pamudina ķerties pie nelegāliem līdzekļiem, tajā skaitā kukuļņemšanas, likumu pārkāpšanas, neievērošanas un darbības nelegālajā sektorā.
Ražotāju aizsardzība no valsts puses izpaužas vāji, vien reizēm dzirdēts par subsīdijām lauksaimniekiem un nelielam skaitam citu nozaru uzņēmēju. …