Žans Marks izlikās pārsteigts, ka pēdējā laikā Šantala sākusi nēsāt viņa dāvinātās krelles, kuras viņa nekad nebija valkājusi.Šantala atceras Marka frāzi par karmīnsarkano apmetni, tā lika noreibt galvai, un viņa nokaunējās.Šī frāze liek Šanatlai sameklēt Marka iepriekš rakstītās vēstules, lai varētu salidzīnāt rakstītāju rokrakstus. Žana Marka rokraksts nedaudz liecas uz labo pusi, burtu zīmes ir mazākas, tieši pārāk viegli pamanāmā nesakritība nodod krāpšanu.
Tik gļēvi rīkojas Marks, nevarēdams izrunāt sasāpējušos problēmu ar Šantalu, viņš izvēlas vienkāršāko ceļu – abstrakti to aplidot.Cilvēku nesaskaņas rodas tad, kad tie izvēlas nerūnāt par problēmu, bet nolikt to, kādā zemapziņas bibliotēkas paluktā...Tieši tik muļķīgi rīkojas Žans Marks.Viņš redz, kā Šantala ar katru nākamo saņemto vēstuli, uzplaukst kā roze drūmas dienas vakarā.Bet Šantala, uzzinot, ka vēstuļu autors ir Žans Marks, izvēlas tasināko ceļu –aizbraukt prom uz Parīzi pie kāda sava drauga...
Traģiski?Netaisnīgi? Nē, taisnīgi.Cilvēki viens otra vērtību sāk apzināties tikai tad,kad otrs ir prom.Šīs ir tas gadījums...
…