Katram uzņēmumam, kurš ir ieinteresēts ražīgi strādāt un ilgstoši pastāvēt, būtiska loma ir motivācijas procesam. Ja darbinieks uzņēmumā būs motivēts, viņam noteikti būs cita attieksme pret darbu, kā arī ieinteresētība uzņēmuma attīstībā.
Cilvēki ir vērtīgākais uzņēmuma resurss, bet tajā pašā laikā tas ir vienīgais resurss, kas spēj darboties pretēji uzņēmuma mērķiem, tāpēc ir jāiegulda lielas pūles, lai cilvēku enerģiju izmantotu organizācijas labā.
Stājoties darbā, cilvēks ņem līdzi savu motivāciju (entuziasmu, cerību, vēlmi sasniegt augstus rezultātus u.t.t.), bet motivācija darīt to, kā dēļ cilvēks ir atnācis izzūd darba procesā, bet ne atlases procesa laikā.1 Motivēšana ir darbinieku stimulēšana izvēlēties kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu organizācijas un personīgos mērķus.
Motivēšana sākas ar darbinieka vajadzību noteikšanu un to apmierināšanas nepieciešamību. Katram darbiniekam ir savas individuālās vajadzības, ko viņš cenšas apmierināt. Šīs vajadzības liek cilvēkam rīkoties. Cilvēks izvēlas kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu savu mērķi un iegūst rezultātu, kas vai nu apmierina vai neapmierina konkrēto personu. Mērķi, pēc kuriem cilvēks tiecas var būt gan materializēti – nauda, paaugstinājums amatā, gan arī abstrakti – pašapliecināšanās, gandarījums par veicamo darbu, tādēļ ir ļoti nepieciešama individuāla pieeja motivēšanas procesam.
Motivēšana ir dinamisks process, kurš, lietojot psiholoģiskās, sociālās, ekonomiskās un tiesiskās metodes un līdzekļus, sekmē darbinieku un organizācijas mērķu sasniegšanu. Motivējot darbiniekus, organizācija samazina savus izdevumus, jo tiek celts darba ražīgums un kvalitāte, ieinteresēti un saglabāti vajadzīgie darbinieki. Tādēļ ir radītas daudzās teorijas, kas cenšas izskaidrot darbinieku uzvedību un virzīt to vēlamajā virzienā. Vadības panākumi ir atkarīgi no saiknes starp motivēšanas teoriju un praksi.
Latvijā veikts ne viens vien pētījums, lai apzinātu, kas liek darbiniekiem vienā uzņēmumā turēties ilgu laiku, dažkārt pat aizvadīt lielāko mūža daļu, bet citu darbavietu pamest ātri vien, pēc pirmajiem darba gadiem vai pat mēnešiem. Un aptauju rezultāts nav pārsteidzošs, jo pirmajā vietā nepārprotami izvirzās algas apjoms. Tātad, cilvēki ilgāk turas darbavietā, kur maksā vairāk, un pamet to, ja atalgojums neapmierina.
Tomēr alga nav vienīgais faktors, kas pamudina darbinieku uzsākt darba meklējumus, daudzi darbineiki min, ka liela daļa darba devēju Latvijā nerūpējas par saviem darbiniekiem – nerada labu darba vidi un darba apstākļus. Bet cilvēki nāk uz darbu ne tikai pelnīt naudu, bet arī īstenot savas ieceres un apgūt jaunas prasmes. Ja nauda ir vienīgais, ko firma darbiniekam var dot, loģiski, viņš meklēs citu darbavietu, kur maksā vairāk.…
