Jebkurā uzņēmumā – vai tā būtu liela starptautiska firma jeb maza zemnieku saimniecība kā galvenais un svarīgākais resurss jebkurā gadījumā kalpos cilvēks – ar savām zināšanām, prasmēm, loģisko un patstāvīgo domāšanu viņš strādās, plānos, organizēs un sekmīgas darbības rezultātā gūs peļņu. Tomēr, jo vairāk uzņēmumā ir darbinieku, jo lielāka atbildība gulstas uz vadītāja pleciem, jo ikkatrs cilvēks ir pakļauts lielāku vai mazāku vajadzību hierarhijai, līdz ar to vadīt kādu noteiktu cilvēku grupu, virzīt to kopēju mērķu sasniegšanai ir ārkārtīgi komplicēts uzdevums, ko mūsdienu straujās ekonomikas apstākļos aizvien vairāk sāk apzināties uzņēmēji, iegūstot specializētu izglītību darbam ar personālu.
Uzņēmums ir sociāla sistēma, kuras svarīgākais elements ir cilvēks. Cilvēks ir uzņēmuma radošais gars, - galvenais faktors, kurš vienīgais var pavērsties pret uzņēmuma interesēm un mērķiem. Cilvēka radošā pieeja ir pamats uzņēmuma attīstībai.
„Personāla vadīšanai ir jārod sava vieta uzņēmuma filozofijā. Tikai tad, kad uzņēmuma vadība ir gatava atzīt darbinieku kā vispusīgi attīstītu cilvēku un kā tā svarīgāko sastāvdaļu, var attīstīties pozitīva attieksme pret cilvēku resursiem.” [9,100].
Ekonomists D.Makgregors uzskata, ka padotie rīkojas vadītāja ietekmē. Tātad jebkura darbinieka rīcības sākums ir vadītāja griba, viņa izpratne par lietām, to risināšanu un attīstīšanu. Vadītājs ar savu gribu un pēc saviem ieskatiem vada savus padotos, nosaka tuvākus vai tālākus mērķus un sekmē to sasniegšanu.
Tātad – visa pamatā ir cilvēks. Tomēr, lai cilvēki darbotos kāda uzņēmuma mērķu sasniegšanai vai īstenošanai, tie ir jāvada.
Šeit gribētos citēt „Chrysler” direktoru padomes priekšsēdētaju Lī Jakkoka: „Jebkuru biznesa darbību var apzīmēt ar vārdiem: cilvēks, produkts, peļņa. Pirmajā vietā ir cilvēks. Ja Jums ir viss cits, bet nav uzticamas komandas, - nekas neizdosies” [6,69]. Tātad tieši tā pat kā tehniskajam nodrošinājumam ir nepieciešams remonts, kontrole, atjaunošana, arī cilvēku resurss prasa nemitīgu kontroli, atjaunošanu un motivēšanu veikt uzdotos uzdevumus. Pretējā gadījumā, katrs tiektos apmierināt savas personīgās vēlmes un vajadzības, maksimalizēt peļņu, minimalizēt darbu un tas uzņēmumu aritmētiskā progresijā novestu pie kraha.
I.Forands ir uzsvēris, ka: „Veidojoties demokrātiskai sabiedrībai, pieaug personālvadības politikas, organizatorisko, politisko un psiholoģisko aspektu izpratnes, un to metožu izmantošanas loma”. …
