Pie reklāmām televīzijā, laikrakstos un radio esam pieraduši kā pie brokastīm un zobu tīrīšanas, un, gribam mēs to vai ne, arī pat ēdot un zobus tīrot, netiekam vaļā no reklāmas ietekmes, jo uz maizes smērējam "Ramu", bet uz zobu sukas spiežam "Colgate". Un diez vai vajag mēģināt iestāstīt, ka tikai un vienīgi mēs paši esam atklājuši, ka šie produkti tiešām ir vislabākie. Mums to nenoliedzami palīdzēja izdarīt reklāma. Dažam tā šķiet mokoši uzmācīga, citam vienaldzīga, bet jebkurā gadījumā tā uz mums iedarbojas. Šobrīd, kad reklāmas tirgus mūsu zemē spēris platus attīstības soļus, reklāma kļuvusi slīpētāka, viltīgāka, arī melīgāka. Un nav nekāds noslēpums, ka reklāmas izgatavotāji savā starpā sīvi spēkojas arī par to, kurš spēj melot talantīgāk. Šajā gadījumā jāprot labi laipot, cenšoties ievērot ētikas normas un reizē gādājot, lai atdeve no šīs reklāmas būtu maksimāla. Tad nu jāliek lietā visādi naivi jociņi, piemēram, ka pie veļas pulvera "Bold" veļas mīkstinātājs it kā pievienots par brīvu, bet, ja pērkam "Lenor" sauso mīkstinātāju, par brīvu sanākot vesels puslitrs. Skaidrs kā diena, ka mēs tam neticam, bet vienalga produktu izmēģinām.
Mūsdienu reklāmas tirgus ir piesātināts ar dažāda veida reklāmām, kuras vērstas uz bērnu auditoriju, līdz ar to šīs reklāmas ietekmē arī vecāku izvēli veikalos. Reklāmas veidotāji un pasūtītāji zina, ja vecāki mīl bērnu, tad viņi pirks produktu, ko izvēlējies bērns. Šī mana hipotēze attiecas gan uz ikdienā pērkamām precēm, gan arī otrās nepieciešamības precēm, kuras tiek reklamētas dažādos medijos. Šķiet interesanti uzzināt vai vecāki pakļaujas bērnu iegribām, vai bērns spēj ietekmēt vecākus un cik lielā mērā reklāmas veidotāji izmanto vecāku mīlestību pret bērnu.…