1. Reklāmas būtība, vēsture un uzdevums
Ražošanas un sociālo attiecību attistība jau senās civilizācijās rada informācijas paziņošanas nepieciešāmību, kura bija domāta konkrētai cilvēku grupai. Daļa no šī informācijas saturēja stimulēšanas elementu, paziņojumu adresata pārliecināšanu kādu konkrēto darbību veikšanas nepieciešāmību. Tieši tādi paziņojumi saturēja sevī mūsdienīgas reklāmas iezīmes un citus pavirzīšanas līdzekļus. Šo kommunikācijas veidu nosācījums ir protoreklāma [12,8].
Izsaucēju institūts bija viens no senākājiem valsts noteiktiem amatiem. Šīs profesijas mērķis bija katru dienu informēt lielu cilvēku sablīvējumu, kuri tajā laikā faktiski veidoja pilsētas, par kadiem notikumiem valstī. Izsaucēji arī varēja paziņot par tādu nozīmīgu informāciju kā: karavadoņa godināšanu, kārtēju maizes izsniegšanu vai grandiozo cirka izrādi. Vairakos gadījumos zem valsts rīkojumiem slēpās politiskie edikti un atmaskošanas. Šajos sludinājumos nozīmīga informācija cieši saistīta ar reklāmu [11].
Heraldika arī attiecas pie reklāmas - savā veidā dzimtas reklāma. Senā Grieķijā bija tradīcija: ar firmas zīmi (spiedogu) atzīmēt mākslas un podnieku izstrādājumus. Ar laiku cilvēki izplatīja informāciju par amatnieku, un pircēji sāka meklēt preci ar tā spiedoga. Mūsdienās šādā nolūkā izmanto preču zīmes un markas nosaukumus. Ar ražošanas centralizāciju un tirgus attālināšanos spiedoga nozīme arvien pieauga [11].
Pompējas izrakumos arheologi atrada ap 1000 izkārtnes. Viena no tiem norāda: “Garāmgajēj, paej no šejienes līdz divpadsmitam tornim. Tur Siripusam ir vīna pagrabiņš. Ienāc tur. Uz tikšanos”. Romas iedzīvotāji apgleznoja sienas ar sludinājumiem par gladiatoru cīņām, bet feniķieši izkrāsoja klinti pa visu gājiena maršrutu, slavējot savas preces šajās gleznās [11].
15.gs. notika milzīga revolūcija reklāmā. 1450.gadā Gutenbergs izgudroja iespiedmašīnu. Reklāmdevējiem vairs nevajadzēja ar rokām izgatavot savu paziņojumu papildeksemplārus.
…
