No Grieķijas nāk politiskā filozofija, demokratija un politikas daba kopuma , kādu mēs to saprotam šodien. Prioritātes Grieķu uzņēmējiem 6. gs.p.m.ē. bija iekļauties valdošā sabiedrības iekārtā, dabā un saprast pārdabiskos spēkus. Cilvēks un sabiedrība tika formulēti kā mijiedarbīgs, nepārtraukts lielums. Sabiedrību iepriecnāja dalītā stabilitāte un baidīja varmācīgo dievu dusmas. Šajā ne-filozofijas laikmetā par cilvēka dabu un izskaidrojumu sociāliem aspektiem guva mītos. Cilvēks centās saprast nevis kā lietas darbojas, bet kādi pārdabiski spēki tās vada. Politika neatšķīrās nenovienas dzīves sfēras.
Pirmais solis garajā procesā, radot politiskajā filozofijā pagriezienu, bija, kad cilveki sāka izturēties pret dabu savādāk – pardzīvojot lielu revulūciju. Tas ir liaks no 6 gs. līdz 5.gs.p.m.ē., kad ir lielas parvērtības Grieķu filozofijā. Viņi sāka pieiet dabai kā kautam plašākam par cilvēka prātu, daudzko izskaidrojot bez dievu iejaukšanās. Kad šis solis tika veikts, sākās iešana pa racionālo izsaidrošanas ceļu, kur dabai un pārdabiskajam tika piešķirta tāda pati loma, kā politkai, sabiedrībai un ekonomikai. Šai laikā Grieķu domātāji neatdalīja skaidru distanci starp fizisko dabu un sabiedrību, abās valdīja vienādi filozofijas „likumi”.
Gaismu šajā tumsā ienesa jaunās paaudzes domātāji – Platons, Aristotelis, Sokrāts. Platona diskusijā-darbā „Pfaido” filozofs ar Sokrātu dalās pārdomās par politiku un sabiedrību. Diskusijas sākuma daļā Sokrāts apraksta savus patiesības meklējumus, kas kļūst par pagriezienu pirmsākuma dedzīgām idejām par „ dabas filozofiju”. Zinoša intelekta vieta, viņš uzgāja dziļu vilšanos, un viņa zinkāres rezultāts bija pagrieziena punkts no dabas uz cilvēku un sabiedrību. Sokrāta zināšanas ļāva tam uzdot jautajumus uz kuriem vecās skolas filozofi nespeja atbildēt.
Sokrāts nebija pirmais, kurš centās runāt un izskaidrot cilvēka un sabiedrības attiecības. Tas bija Sofists 5 gs.p.m.ē., kurš pirmais apskatīja politiku atšķirtu no dabas un centās to definēt, viņš izvirzīja pieņēmumu, ka „politika” radīja definētu apjautu.
Plotona pievēršanās politikas dabas skaidrošanai vadīja ticība, politikai ir vispirms jābūt atdalītai no pārējām dzīves sferam. Tas kļūst skaidris viņa diologā-darbā „Politicus”, kur tas salīdzina politikas dabu ar patiesu skulptūru atškiršanu no viltojuma un nostiprina politikas mākslas prioritāšu pārākumu pār citam dzīves mākslām.
Antīkajā Grieķijā politiskā iekārta bija demokratija, kur visus svarīgākos jautajumus izlēma balsojot forumā. Ekonomika bija cieši saistīta ar pilsēt-valsts interesem un tai bija maza loma sabiedribā. Izcilāko tā laika filozofi vairāk pievērsās politikas un sabiedrības definēsanai un cilvēka apziņas izpētīšanai.
Empīrisma laikmets:
Telpa un komunikācija
Platona un Aristoteļa filozofija cieta ne tik daudz esot demokratiskai politiskajai eikārtai, cik daudz sakoties stingrajai politikai.
Pat pirms Aristoteļa nāves 322 gs.p.m.ē., klasisko „politikas” koncepciju sāka nomainīt uz jauna veida koncepciju. Kritiskais stavoklis sasniedz Maķedonijas Impērijas laikā 4.gs.p.m.ē., kad sākās lielo impēriju uzplaukums un augstāko punktu sasniedza izveidotā Romas pasaules-valsts. Spriežot par šo periodu, Dienvidu valstu politikas tradīcijas pārciet transformāciju, kuras rezultātā drastiskās pārmaiņās valdības politikas akcents tika likts uz jaunu politikas koncepciju, kā rezultātā veidojās jaunas tradīcijas.…
