Senvēstures un agro viduslaiku perioda koka arhitektūras būvkonstrukciju tipoloģija un raksturīgākie piemēri

Celtnes sienas veidojuši kūdrā iedzīti mieti, kuru starpas aizpildītas ar zariem un zāli. Ēka bijusi taisnstūra, iespējams, ar sānu piebūvēm. Celtnes iekšienē atradies atklāts pavards. Stabu konstrukcijā celtas taisnstūra ēkas atrastas arī citviet Latvijā.
Redzams, ka jau agrajā vēsturiskās attīstības periodā Latvijas teritorijā bijuši pazīstami dažādi celtniecības principi – stabu konstrukcijas ar guļkoku pildījumu, ar zaru pinumiem starp stabiem, guļbūves ar pakšiem, celtņu četrstūra plānojums, raksturīgi jumta segumi, slieteņi u.c. Turklāt baļķu guļbūve kalpoja arī kā viens no nocietinājuma veidiem.
No guļbaļķiem celtas dzīvojamās mājas senākais veids Latvijā ir neliela taisnstūra vai kvadrātam līdzīga vientelpa ar apkures iekārtu – atklātu pavardu – vidū vai vienā stūrī. Lai labāk saglabātu pavarda izplatīto siltumu, daļa no šīm celtnēm bija nedaudz iedziļinātas zemē.
Kopš 8. gs. Latvijā pazīstamas no laukakmeņiem sakrautas krāsnis, kas līdzīgas vēl šodien dūmu pirtīs vērojamām akmeņu krāsnīm. 10. – 13. gs. Latvijā dzīvojamo māju apkurē notika būtiskas izmaiņas – krauto akmeņu krāšņu vietā stājās no akmeņiem un māla taisītas kleķa krāsnis ar dobumu, kurā dedzināja malku. Latvijā 6. 7. gs. konstatētā akmens krāšņu kraušanas prasme vedina domāt, ka te krietni sen jau bijušas arī pirtis.
…