Smadzeņu nāves tiesiskie aspekti

Veicot secinājumus par „Smadzeņu nāves tiesiskajiem aspektiem”, nonākam pie tā, ka, cilvēks kuram tiek uzturētas vitāli svarīgās funkcijas ar aparatūrās palīdzību, un pacientam ir iestājusies smadzeņu nāve, ir tiesīgs dzīvot un pasīvās eitanāzijas ceļā nomirt, taču ārstam ir pienākums gādāt, lai pacients nomirst ar cieņu un bez mocībām veicot dažādas procedūras, bet medicīnas darbiniekam, Latvijā un lielākajā daļā pasaules, nav tādu tiesību veikt aktīvo eitanāziju pēc pacienta vai pacienta tuvinieka lūguma. Lūk šajā vietā notiek interešu, tiesību un pienākumu konflikts starp ārstu un pacientu. Šī problēma ir aktuāla tādēļ, ka tas var skart ik vienu cilvēku, un ir jārod risinājums, kas būtu izdevīgs nav vienai pusei gan otrai. Parasti, ja pacients ir vēlējies kļūt par donoru, tad viņa vitālās funkcijas tiek uzturētas tik ilgi līdz notiek transplantācija, vai arī tuvinieki dod atļauju par aparatūras atslēgšanu jeb transplantāciju.
Latvijā oficiālu aktīvo eitanāziju veic tikai dzīvniekiem, un ja mēs atļautu veikt eitanāziju visiem cilvēkiem, kuriem ir slimības, kas uzliek robežas dzīves ilgumam vai arī cilvēkiem ar smadzeņu nāvi, vai komas pacientus, kas guļ gadiem neatmostoties, it kā samazinot viņu ciešanas, tad tas pārvērstos kā naudas taupīšanas veids un ārstiem samazinātos vajadzība rūpīgi izmeklēt pacientus, lai kvalitatīvi konstatētu diagnozi un veiktu ārstēšanu, tā vietā izveidotos automātiska sistēma, kur cilvēki tiktu oficiāli nogalināti bez nekāda tiesībsargājošo iestāžu protesta. Un, manuprāt, tas būtu ļoti smags un neprofesionāls ētikas un pacienta cilvēktiesību pārkāpums.

…