Starptautiskās privātās darba tiesības, ģimenes tiesības. Starptautiskais civilprocess, komercarbitrāža

Citās valstīs testaments var noteikt vairākus nosacījumus, lai mantinieki saņemtu mantojumu. Tāpat kā mantošana ar likumu, mantošana pēc testamenta rada problēmas ar trešās valsts tiesību nosūtīšanu atpakaļ un atsaukšanos uz tām.
Lai arī testaments pēc savas būtības ir civiltiesisku darījums, tam nevar piemērot vispārējus likumu kolīzijas principus, kas attiecas uz darījumiem. Daudzu valstu konfliktu normas šajā jomā ir obligātas. Tas nozīmē, ka likuma izvēles brīvība (pušu gribas autonomijas princips) neattiecas uz gribu, citiem vārdiem sakot, uz gribu pasūtīt īpašumu nāves gadījumā. Šīs konfliktu normas ir obligātas. Pēdējās dzīvesvietas likuma piemērošanas princips nosaka tiesību aktu izvēli, kas piemērojami testatora testamentārajai rīcībspējai, testamenta formai un tā anulēšanas aktam saskaņā ar NVS valstu civilkodeksiem. Turklāt testaments (kā arī tā anulēšanas akts) tiek uzskatīts par derīgu no formas viedokļa un tad, kad tas atbilst testamenta vietas likuma prasībām.
Pārrobežu mantojumiem piemērojamie noteikumi ir sarežģīti, jo noteikumi par tiesībām valstij izskatīt mantojuma lietu un piemērojamiem tiesību aktiem Eiropas Savienības dalībvalstīs atšķiras. Piemēram, ja Spānijas pilsonim ir piederējis nekustamais īpašums Latvijā, tad mantiniekiem būtu jāsaskaras ar problēmām, lai mantojumu saņemtu. Jo Latvijā likuma "Civillikums. Ievads" 16.pants nosaka, ka mantojuma tiesības uz mantojumu, kas atrodas Latvijā, apspriežamas pēc Latvijas likuma. Tas nozīmē, ka visos gadījumos, kad mantojuma atstājēja manta atrodas Latvijā, pat ja mantojuma atstājējs vai mantinieks nav Latvijas pilsonis vai tiem Latvijā nav pastāvīgas dzīvesvietas, mantojuma kārtošana notiek saskaņā ar Latvijas nacionālo regulējumu. Turklāt atbilstoši Civillikuma noteikumiem mantojuma tiesībās nav iespējama ārvalsts likuma piemērošana.
…