Darba mērķis ir noskaidrot statistisko signāla apstrādes metožu efektivitāti superplatjoslas radiolokācijas signāla gadījumos. Radiolokācijas signāla pārveidošana notiek ar diskrētas stroboskopijas paņēmieniem. Metožu efektivitāte tiek pētīta relatīvi vāju un ļoti vāju signālu gadījumos ar statistiskas modelēšanas palīdzību.
Radiolokācijas metodes atļauj ne tikai atklāt zemē paslēptos objektus, mērit grunts slāņus, bet arī iegūt šo slāņu struktūru, elektriskos raksturojumus. Pirmie dabas slāņu elektromagnētiskas zondēšanas mēģinājumi bija veikti 20. gadsimta sākumā, bet 50-os gados jau bija eksperimenti ledāju zondēšanā ar impulsu radiolokatoru palīdzību. Intensīva zemes slāņu zondēšana ar radiolokācijas metodi sākās jau 20. gadsimta 70-os gados. Zemes slāņu radiolokācijas zondēšanai no lidmašīnas ir svarīga nozīme, piemērām, lai operatīvi veiktu lielo ledāju zondēšanu un fotografēšanu, apakšzemes objektu atklāšanu, komunikāciju kontroli un tā tālāk.
Zondēšanas impulsu formēšanai lieto sitienu ierosmes metodi. Iegūto īso impulsu sauc par videoimpulsu. Videoimpulsu spektra centrālā frekvence parasti ir 300-3000 MHz.
Impulsa ģenerators sūta īso videoimpulsu platjoslas raidošai antenai. No mērķa signāls atstarojas un tiek uztverts ar uztverošo antenu, pastiprināts platjoslas pastiprinātājā un pārveidots stroboskopiskā pārveidotājā. Tālāka signāla apstrāde notiek zemo frekvenču diapazonā.
Zondējot mērķi, kas atrodas zem zemes, uz uztverošo antenu pienāk trīs signāli: tiešais signāls no raidošās antenas, atstarotais signāls no zemes un signāls no mērķa.
1.2 PROBLĒMAS APRAKSTS
Mēs apskatām vienu no statistiskās signālu apstrādes matemātiskajiem modeļiem, ņemot vērā īstā signāla vērtības kropļojumu, ko izraisa aparatūras troksnis. Šajā modelī tiks pētīti strobēšanas rezultātu optimizācijas nosacījumi, veicot modelēšanas eksperimentos atklātā “-PARADOKSA” (literatūra Nr. 1,3) efekta statistiski eksperimentālu analīzi.
Apskatītas harmoniskās monosvārstības, uz kurām darbojas normāli sadalīts aditīvs troksnis ar vidējo vērtību 0 un zināmu dispersiju.
Apskatāmais jautājums attiecas uz stroboskopisko pārveidotāju pielietojumu lokācijā. Signāla diskrētais stoboskopiskais pārveidojums tiek definēts kā pārveidojamā signāla secīgu mērījumu virkne. Daudzkārtīgi atkārtojot un salīdzinot atstaroto signālu ar zināmu slieksni, var iegūt laikā transformētu signālu. Signāla salīdzināšana ar izvēlētu slieksni notiek strobēšanas shēmā, padodot strobsignālu. Perturbēta signāla momentānas vērtības mērīšanai vēlams atrast tādu salīdzināšanas slieksni, kurš sakristu ar kropļotā signāla momentānās vērtības sadalījuma mediānu. Šāda sliekšņa praktiskas izvēles problēma nav atrisināta, tāpēc tehnikā izmanto metodes, kuru efektivitāte tuva vēlamajam ideālam. Viena no tādām metodēm ir signāla diskrētas stroboskopiskas pārveidošanas statistiskā metode. …
