Supervīzija un tās nodrošināšanas veidi

Supervīzijas aizsākumi ir meklējami divās valstīs: Anglijā un Amerikas Savienotajās Valstīs1. Supervīzijas attīstība tiek saistīta ar žēlsirdības organizāciju parādīšanos2.
1873. gadā mācītājs Barnets veica labdarības darbu Londonā – trūcīgo rajonā Vaitčapelā. Viņa mērķis bija uzsākt sarunas grupās ar brīvprātīgajiem palīgiem, lai viņi būtu pietiekami labi sagatavoti darbam ar sociāliem gadījumiem un varētu saņemt nepieciešamo atbalstu, konsultāciju, kā arī sava darba novērtējumu3. Savukārt ASV Ņujorkas Labdarības organizācijas biedrība šajā laikā sāka organizēt apmācības kursus štata darbiniekiem – apmaksātiem speciālistiem, kuri ir mūsdienu supervizoru priekšgājēji, ar mērķi sniegt viņiem nepieciešamas zināšanas, kas ir vajadzīgas brīvprātīgo darbinieku atbalstam un kontrolei. Līdz 1890. gadam ASV bija izveidotas 78 labdarības organizācijas ar 174 algotiem darbiniekiem un 2017 brīvprātīgiem apmeklētājiem4.
Pirmo reizi vārds „supervīzija” tiek minēts 1904. gadā Breketa (Brackett) grāmatā Supervīzija un izglītība labdarībā (Supervision and education in charity). Līdz 1920. gadam supervīzija tiek saistīta ar konsultēšanas metodi un tai vairāk piemīt administratīvā funkcija, proti, darba ar klientiem kvalitātes pārbaude, izlietoto līdzekļu uzraudzība, taču vēlāk supervīzijas būtība paplašinās5.
Laika posmā no 1870. līdz 1900. gadam supervīzijas attīstību ietekmēja psiholoģijas zinātne – supervīzija tika orientēta uz psihoanalīzes teoriju, savukārt no 1900. līdz 1960. gadam vairāk dominēja socioloģiskas pieejas – grupas dinamikas ietekme uz supervīziju. Pēc 60. gadiem supervīzijas attīstība noritēja atšķirīgāk – uzmanība tika vērsta uz speciālistu profesionālo jomu un notika pievēršanās mērķgrupām6.…