Vai vienmēr ir viegli noteikt to, kas ir taisnīgi un kas nav taisnīgi? Taču svarīgi ir apzināties arī to, ka katrā sabiedrībā un katrā situācijā taisnīguma izjūta var būt pilnīgi pretēja. Taisnīgums attiecībā pret vienu personu var būt adekvāts, bet tajā pašā laikā šī pati taisnīguma pieeja pret citu – vai nu mazāk taisnīga tieši pret to vai pat pilnībā netaisnīga.
Taisnīgums no vispārējā viedokļa izpaužas tā, ka katram ir jāatdara, jāatlīdzina pēc tā nopelniem, tas ir, lai ar taisnīgu cilvēku apietos taisnīgi, bet ar netaisnīgu – atbilstoši tam. Savukārt pastāv dažādas metodes, pēc kurām var noteikt, ko katrs cilvēks ir pelnījis. Atsevišķiem cilvēkiem var atdarīt ar tiem pienākošos saskaņā ar viņu ieguldīto darbu, viņu spējām, labajām īpašībām, vajadzībām utt. Ikviens no iepriekšminētajiem kritērijiem var būt par pamatu izvērtēšanai atkarībā no tās mērķiem vai arī attiecīgās situācijas.
Taisnīgums tiek iedalīts vairākos veidos:
kompensējošais taisnīgums – ietver to, ka kādam tiek kompensēta tā netaisnība, kas bija vērsta pret to pagātnē vai tam nodarīta zaudējuma atlīdzināšana;
atmaksājošais (sodīšanas) taisnīgums – paredz likuma pārkāpēja vai noziedznieka sodīšanu, soda piemērošanu tam;
procedurāli-tiesiskais taisnīgums – termins, ko lieto, lai apzīmētu godīgi izstrādātas procedūras, praktiskās darbības metodes vai godīgā ceļā panāktas vienošanās, norunas;
komutatīvais (apmaiņas) taisnīgums – attiecas uz taisnīgumu darījumos;
sadalošais taisnīgums – paredz nodokļu, pabalstu un to finansēšanu.…
