Viduslaiku izglītība

5. gs. barbaru, kuri gan neizvirzīja sev uzdevumu iznīcināt antīko kultūru, iekarojumu rezultātā pārstāja pastāvēt Romas impērija. Sākās pakāpenisks publisko skolu noriets. Vienīgi visbagātākajās skolu saimēs bērni tika iepazīstināti ar klasiskās izglītības sistēmas bagātībām. Tomēr 6. gs. gaitā paralēli tehnikas līmeņa pazemināšanās procesam izzuda arī rakstības prestižs. Tā laika skolās – klosteru, bīskapu - runas mākslas apgūšana nebija pašmērķis.[4;330]
6.- 8. gs. faktiski izzuda pasaulīgās skolas – romiešu tipa gramatikas skolas saglabājās tikai Itālijas pilsētās un karaļu galmos mēģināja izveidot skolas dižciltīgajiem. Pasaulīgo skolu vietā stājās bīskapiju un klosteru skolas. Krerikāļiem un mūkiem izglītība bija nepieciešama dievkalpojumiem un sprediķošanas vajadzībām- bīskapi pat personīgi apmācīja jaunos klerikāļus. Šajās skolās nenodarbojās ar antīkā mantojuma apgūšanu, jo lasīja tikai Bībeli un baznīcas tēvus. Kad kāds bīskaps pasniegšanā sāka izmantot materiālu no antīkajām gramatikām, Georgs I viņam izteica rājienu: „Nepienākas ar vienu muti slavēt Kristu un slavēt Jupiteru.” Vienīgi pašos augstākajos baznīcas slāņos tika izdarīti mēģinājumi nodalīt faktisko, praktisko antīkās kultūras slāni no pagāniskās „ideoloģijas”. Te jāmin milzīgā enciklopēdija, kuru izveidoja bīskaps Isidors no Seviļas – „Etymologiae” 20 grāmatās, kas secīgi skaidroja deviņas cēlās zinātnes, deva zināšanas par Dievu, cilvēku, pasaules uzbūvi, sadzīvi u. c.; visas zināšanas bija rūpīgi savāktas no baznīcas tēvu darbiem, pieejamiem klasiskajiem autoriem, kompendijiem, komentāriem. …