Ne Latvijas valsts eksistence, ne demokrātiska valsts iekārta nav nekas pašsaprotams, kas pastāvējis vienmēr. Pēc manām domām, mēs dzīvojam gandrīz tikai tagadnei: maz domājam par nākotni un maz interesējamies par pagātni. Ja arī pievēršamies pagātnei, tad uzsveram tikai negatīvās puses. Tas nenozīmē, ka mums to nevajadzētu darīt, jo vecās kļūdas ir analizējamas, lai novērstu to atkārtošanos nākotnē, bet mēs nedrīkstam aizmirst arī pozitīvās norises pagātnē un, galvenokārt, to valstsvīru nopelnus, kuri var būt mums kā cēls piemērs turpmākajā darbā.
Īpašu vietu Latvijas vēstures lapaspusēs iezīmē periods, kas ilgst no 19.gs. beigām līdz 20.gs. sākumam - ceļš uz neatkarīgas valsts pasludināšanu. Daudz tiek runāts par Latvijas delegācijas darbu, kas centās realizēt Latvijai tik nozīmīgo de jure atzīšanu. Neapšaubāmi allaž tiek uzsvērts Latvijas delegācijas vadītājs Jānis Čakste, bet Meierovica ieguldījums un nopelni īpaši netiek atzīmēti un izcelti, lai gan Meierovics ir tas politiķis, kas ar pārliecinošiem argumentiem visveiksmīgāk prata pamatot Latvijas neatkarības ideju. Manī radās interese par Meierovica ieguldījumu un darba pienākumiem šīs delegācijas sastāvā, tāpēc nolēmu iepazīties ar vēstures avotiem un literatūru, kas paplašinātu manas zināšanas par viņa lomu mūsu tautai un valstij svarīgajos notikumos laika posmā no 1915. gada līdz pat savai nāvei 1925. gadā. Manuprāt, Meierovics ,kurš izcēlās ar stingru pieturēšanos pie morāles normām, nevis pērkamību un mantkārību varētu būt paraugs mūsdienu politiķiem.
„ Vislielākā cīņa cilvēkam ir ar sevi, vislielākā uzvara – pašam ar sevi”[23;67] – tādi bija Zigfrīda Meierovica biežāk lietotie vārdi, kuri liek ikvienam domāt par nepieciešamību sevi veidot kā personību, uzstādot augstas prasības, mērķus sev un tikai tad arī sabiedrībai.
Mana pētnieciskā darba mērķis ir izpētīt Z.A. Meierovica personības pamatu veidojošās ētiskās vērtības, kas ļāva viņam realizēt veiksmīgu politiķa karjeru un sniegt ieguldījumu Latvijas valsts tapšanā un veidošanā.…
