Darba tiesības ir patstāvīga privāto tiesību nozare, kura regulē darba attiecības starp darbinieku un darba devēju, kā arī attiecības, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, vai ir ar tām saistītas.
Atsevišķas domas par tiesībām un darbu ir sastopamas jau antīkās pasaules filozofijas mācībās. Tomēr pirmoreiz definīciju tiesības uz darbu sniedzis Grakhs Babefs 18. gadsimta otrajā pusē: „sabiedrībai ir jānodrošina visiem saviem locekļiem darbs un jānosaka darba samaksa, lai ar šo darba samaksu būtu pietiekama pārtikas iegāde un apmierinātas katras ģimenes vajadzības”. Minētais filozofijas definējums pirmoreiz ieguva tiesisku nostiprinājumu 1848. gada Francijas Konstitūcijā. Saskaņā ar Francijas Konstitūciju tiesības uz darbu bija vienlīdzīgi aizsargājamas, tāpat kā tiesības uz īpašumu. No minētā definējuma var izdalīt šādus juridiski nozīmīgus apstākļus: 1) nodrošināt visus sabiedrības locekļus ar darbu; 2) katram strādājošam garantēta darba samaksas saņemšana; 3) darba samaksas saņemšana, lai iegādātos pārtiku un, lai apmierinātu visas pārējās katras ģimenes locekļu vajadzības. Mūsdienu formulējumam tiesībām uz darbu ir papildus juridiski nozīmīgi apstākļi salīdzinājumā ar definīciju, ko devis Grakhs Babefs, un tā nostiprinājumam Francijas Konstitūcijā. Tādi apstākļi ir darba vietas brīva izvēle un piespiedu darba aizliegums, kā arī tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem apstākļiem. Tādā veidā mūsdienās tiesības uz darbu sastāv no sekojošiem juridiski nozīmīgiem apstākļiem. Pirmkārt, sabiedrības locekļu nodrošināšana ar darbu un aizsardzība no bezdarba. Otrkārt, katram strādājošam garantēta darba samaksas saņemšana, bet bezdarbniekam – atbilstoša pabalsta saņemšana. Treškārt, saņemt apmierinošu atalgojumu strādājošā un viņa ģimenes locekļu pienācīgai eksistēšanai. Ceturtkārt, taisnīgu un labvēlīgu darba apstākļu nodrošināšana, kas noteikts darba normatīvajos aktos. Nepateiktais katrā no uzskaitītajiem juridiski nozīmīgajiem apstākļiem ļauj konstatēt darba tiesību pārkāpumus.
Darba tiesiskās attiecības Latvijas Republikā regulē vispārējās, speciālās un starptautiskās tiesību normas - Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, Latvijas Republikas Civillikums, Darba likums, Darba strīdu likums, Civilprocesa likums un citi normatīvie tiesību akti, kā arī darba koplīgums un darba kārtības noteikumi. Darba likums un citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši visiem darba devējiem un darbiniekiem, ja darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata. Atsevišķu kategoriju darbinieku darba tiesiskās attiecības atkarībā no šo darbinieku tiesiskā statusa papildus Darba likumam regulē arī citi normatīvie akti un šie normatīvie akti var noteikt no Darba likuma atšķirīgu regulējumu.
