Motivēšana ir darbinieku stimulēšana izvēlēties kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu organizācijas un personīgos mērķus. Līdz ar to motivēšana ir dinamisks process, kurš, lietojot sociālas, psiholoģiskās, ekonomiskās un tiesiskās metodes un līdzekļus, sekmē darbinieku un uzņēmuma izvirzīto mērķu sasniegšanu.
Motivācija paredz garīgo, fizisko (un dvēselisko) spēju un spēku izmantošanu nosprausto mērķu īstenošana, līdz ar to uzņēmumam darbinieku motivācijas paaugstināšanā ir jāiedarbojas tieši uz šiem faktoriem. Darbiniekiem, kuri izrāda interesi par savu profesionālo darbību un sava rīcība nav saistīti ar konservatīviem uzskatiem, darbu vēlams organizēt tā, lai darbinieki spētu rast pielietojumu savam radošajām spējām. Ja darbinieks būs motivēts, tad viņam būs cita attieksme pret darbu un organizāciju kopumā, kā arī ieinteresētība uzņēmuma attīstībā. [1; 26]
Motivācijas ietekmē notiek šādi procesi:
• darbinieki gūst gandarījumu par paveikto un ikdienas darbu;
• uzņēmums ietaupa līdzekļus, jo darbu var paveikt ar mazāku darbinieku skaitu;
• saglabājas vajadzīgie darbinieki, jo motivēts darbinieks nemēdz mainīt darba vietu.
Darbinieka motivācija ietekmē darba atmosfēru, ražību, saliedētību un saikni ar sabiedrību, imidžu un sadarbību ar klientu, plānošanu un uzdevumu izpildi utt, jo darbinieka darbība ir atkarīga no trīs būtiskiem faktoriem:
• prasmes un spējam (iespējas veikt attiecīgo darbu);
• resursiem (materiāli, iekārtas, informācija );
• motivēšanas (būt ieinteresētam veikt attiecīgo darbu). [3]
Motivēšanas veidi
Lai darbiniekus motivētu, vadītajam ir nepieciešams izprast darbinieka ambīcijas, vēlmes un vajadzības. Te lietderīgi ir ievērot A. Maslova izstrādāto vajadzību piramīdu. Tā norāda, ka katrs cilvēks ir indivīds ar savām īpašībām. Nevar motivēt visus darbiniekus pēc vienas mērauklas- viens darbinieks ir godkārīgs, atzinību alkstošs, citam vajadzības ir piezemētākas. Līdz ar to izvērtējot motivāciju un tās iespējas, nevar nonākt pie konkrēta slēdziena, ka jādara tieši tā un ne savādāk.
…
