1.Motivācija un motīvs
Psiholoģijā motivācija tiek definēta dažādi. Minēšu tikai nedaudzus piemērus.
Motivācija – vajadzības, intereses, tiecības un citi uzvedību veicinošie un vadošie elementi, kas ar savu darbību raksturo arī cilvēka personību. Psihologi uzskata, ka visspēcīgākie un nozīmīgākie uzvedības motīvi ir neapzināti. Parasti motīvus iedala divās vai trijās grupās pēc satura (bioloģiskie sociālie + garīgie) vai pēc funkcijas (tie, kas galvenokārt vada, un tie, kuri veido darbības jēgu), vai pēc tās nozīmes personības struktūrā. Psiholoģijā uzvedības analīze paredz cilvēka motivāciju analīzi. (7.90.)
Pirmos pētījumus 30.gadu sākumā veica K.Levins, kuros viņš pierādīja, kā mainās motivācija un attiecīga uzvedība, ja pieņemtais mērķis ir sasniegts vai nav sasniegts. K.Levins ieviesa jēdzienu “mākslīgā vajadzība”, lai uzsvērtu, ka cilvēka darbības dēļ veidojas jauna vajadzība, kas piedēvē darbības objektam īpašu nozīmi.(7.90.)
Motīvs – darbības vadošā un veicinošā struktūra, kas, veidojot darbības priekšmetu, virza cilvēka aktivitāti. Pēc A.Ļeontjeva, galveno darbības līmeni raksturo tieši motīvs, ko nosaka attiecīga vajadzība. Par motīvu var būt gan materiālie priekšmeti, gan arī ideālie objekti un ļoti nenoteiktas tieksmes. No motīva ir atkarīgs arī merķu saturs. Tieši attiecības starp mērķi un motīvu veido to, ko mēs saucam par darbības jēgu.(7.90.)
…