Ikviena dzīva radība to skaitā arī cilvēks ir sabiedriska būtne, kurai ikdienas nākas saskarties ar citiem cilvēkiem, personām, kura bez citu cilvēku klātbūtnes nevar iztikt. Tāpēc neizbēgama ir savstarpēja komunikācija. Komunikācija noris arī dzīvnieku pasaulē, tā gan ir primitīvāka, informācija tiek nodota ar dažādu signālu un rīcību palīdzību, bet cilvēkam Dievs ir devis daudz plašākas iespējas sazināties.
Komunikācija ir sazināšanās un domu, priekšstatu, jūtu, informācijas apmaiņa starp cilvēkiem, kuru var īstenot ar valodas un citu zīmju sistēmu palīdzību. Komunikācijā galvenais skaidri apzināties savas rīcības mērķi vai mēs vēlamies iegūt, sniegt informāciju, saprast otra cilvēka rīcību, izmainīt kāda emocionālo stāvokli. Komunicējot ar cilvēkiem ir jāpārdomā savs teiktais un sava rīcība, jo cilvēki mēdz dzirdēto un redzēto interpretēt katrs savādāk, tādēļ, lai nerastos neveiklas situācijas ir jābūt pārliecinātam par sevi un savu rīcību, jāprot skaidri izteikties.
Pastāv divi komunikācijas veidi, viens un, manuprāt, galvenais ir verbālā komunikācija, ar kuru mēs ikdienā sastopamies visbiežāk. Verbālās komunikācijas viens no pamatelementiem ir dialogs. Dialogs var veidoties gan lietišķs, starp darba devēju un darbinieku, studentu un pasniedzēju, gan neformāls, starp draugiem, paziņām, ģimenes locekļiem. Sarunu biedrs ļoti ietekmē cilvēka uzvedību, rīcību, valodas stilu un etiķeti.
Saruna starp draugiem, paziņām būs nepiespiestāka, emocionālāka, vieglprātīgākas. Šādu sarunu galvenais mērķis nav gūt kādu labumu, bet gan veicināt savstarpējo sapratni, draudzību un attiecību veidošanu. Šādās bezrūpīgās sarunās sarunu biedrs tiek informēts par dažādiem ikdienišķiem sīkumiem, atgadījumiem, pārdzīvojumiem. Iepazīstoties ar nezināmiem cilvēkiem liela nozīme būs ārējam izskatam un sarunas, valodas stilam, svarīgi ir stādīties priekšā un uzturēt acu kontaktu, kas radīs drošības sajūtu un labvēlīgu pirmo iespaidu.
…
