Daudzi par mediācijas galveno priekšrocību uzskata strīda privātu izskatīšanu. Tas parasti ir gadījumos, kad uz spēles ir likta reputācija, un arī tad, kad puses vēlas ierobežot sabiedrības pieeju dokumentiem, lietišķiem pierādījumiem, lietas izskatīšanai un liecībām. Turpmāku attiecību sargāšana, atrisinot strīdu ātri ar mediatora palīdzību, puses bieži vien ir labākā pozīcijā pastāvošo attiecību nosargāšanai, ko var pasliktināt spriedze, ja tiek novilcināta lietas izskatīšana tiesā. Patiesībā diskusijas temats var būt tieši šo attiecību saglabāšanas elementi, ka esam izskatījuši augstāk minēta piemēra par iekārtu ražotāju X un to klientu. Procesa neformalitāte un mediatora apmācība sekmē sarežģītu attiecību jautājumu apzināšanos. Kopēji ieguvumi, jo parasti mediācijas process beidzas ar risinājumu, kas pusēm rada kopējus ieguvumus. Tieši mediācija ļauj pusēm paplašināt apspriežamo jautājumu loku, lai tiktu ņemtas vērā to plašākas, ilglaicīgākas intereses un tādējādi strīdam tiktu rasts “win-win” veida risinājums. Paaugstināta apmierinātība rodas, jo pašas puses nosaka rezultātu, izmantojot savas idejas un dodot savu piekrišanu.
Nevar aizmirst arī par procedūras trūkumiem: vat tiks zaudēts laiks. Mediācijā vienmēr būs daži strīdi, kur puses nespēs rast vienošanos, un dalībnieki var jautāt, vai šādai lietas izskatīšanai veltītais laiks un pūles bija to vērti. Trūkst tiesas piespiedu funkcijas — pēc lietas izskatīšanas tiesā dominējošā puse var panākt piekāpšanos tiesas lēmumam. Turpretī pēc lietas nokārtošanas mediācijā, vienīgais autoritatīvais avots ir rakstiska vienošanās. Mediatoram nav pilnvaru piespiest to izpildīt, tomēr mediācijas līguma nosacījumu nepildīšana var prasīt lietas ierosināšanu par līguma laušanu. Toties, ja mediācijas process ir pievienots tiesai, tad mediācijas līgumam var rasties tiesas lēmuma spēks. Lietas, kuru iznākums varētu radīt jaunu tiesisku pamatu, jo mediācija ir privāta un strīda risinājuma precedentu vērtība ir ļoti ierobežota.
…
